Satikt darbā Andreju Dreimani “Dzirkstelei” laimējies tikai tāpēc, ka viņam jāremontē dienesta auto.
Satikt darbā Andreju Dreimani “Dzirkstelei” laimējies tikai tāpēc, ka viņam jāremontē dienesta auto. Parasti, kā stāsta viņa darbavietā – SIA “Kombainserviss” – šoferi uz vietas paliekot tikai dienu, jo tūlīt atkal dodas ceļā uz Baltkrieviju. Tāda ir darba ikdiena un specifika.
Ar A.Dreimani satiekamies darbnīcās. Viņš žigli noslauka plaukstas, kas, darbojoties pie smagās automašīnas, ir melnas. Andrejs labvēlīgi smaida un saka: “Ja jūs apciemojumu pieteiktu iepriekš, es aizmuktu, bet es nezināju, negaidīju, nepaguvu aizbēgt…”
Tur, ārā, ir sniegs. Tāpat kā pirms 14 gadiem, kad A.Dreimanis pēc norunas ar brāli Robertu pagrieza “kamaz” stūri uz Rīgas pusi, lai aizstāvētu Latviju, lai dotos uz barikādēm. Patiesībā viņam ar 20 tonnām malkas bijis jābrauc uz Bolderāju, bet viņš ar visu kravu palika uz tilta Vecmīlgrāvī.
A.Dreimanis saka, ka par tā laika notikumiem parasti nerunā, vienīgi tuvinieku lokā. “Tās ir epizodes dzīvē,” saka vīrietis. Viņš ir atteicies no jebkāda morāla vai materiāla gandarījuma par piedalīšanos barikādēs, viņš neiesaistās publiskos piemiņas pasākumos. Pārdzīvoto uzskata par personisku pieredzi. Un tikai.
Iezīmēts uz mūžu
“Tas, ka piedalījos janvāra barikādēs, nebija nejaušība. Biju savas zemes patriots. Braucu aizstāvēt savu zemi, cīnīties,” saka viņš. Tas notika 1991.gada 14.janvārī. A.Dreimanis par toreiz piedzīvoto stāsta raiti, jo viss saglabājies atmiņā tik skaidri, it kā būtu noticis vakar. It kā nebūtu bijis šo 14 gadu. Par barikāžu laiku viņš atceras katrreiz, kad patausta vai spogulī redz rētu plecā. Tā palikusi kā zīme. Laimīgā lode, kas skāra plecu, bet neieurbās tajā.
“OMON bāzē negribēja, ka gandrīz pie viņu durvīm taisa barikādes. Viņu bāze bija Vecmīlgrāvī. Kad es tur aizbraucu, smagās automašīnas jau bija izveidojušas barikādes. Kādas trīs automašīnas jau bija dedzinātas un ar bruņutransportieri nostumtas malā. Lai atjaunotu barikādes, nolikām manu mašīnu gandrīz vai Vecmīlgrāvja tilta vidū. Aiz manas automašīnas bija vēl citas. Atstājuši bijām tikai šauru eju,” stāsta A.Dreimanis. Omonieši nākuši klāt un brīdinājuši, lai novāc mašīnas, taču vīri atteicās to darīt.
“Tad no manas automašīnas iztaisīja sietu, izšāva kādas 300 lodes, tās trāpīja riepās, bākā, motorā. Viss transports bija sašauts. Mēs tobrīd sēdējām kabīnē un netaisījām vaļā durvis. Robertu Mūrnieku nošāva – caur aizmugures stiklu “Volgā”. Viņš mira notikuma vietā, Vecmīlgrāvī. Omonieši devās prom, bet atgriezās otrreiz – pēc stundas pusotras. Tad atkāpāmies, pāri dzelzceļam brauca vilciens. Tur – rūpnīcas teritorija. Viņi sāka šaut. Cilvēki gūlās zemē. Man trāpīja lode rikošetā – plecā, aizskāra mīkstos audus,” atceras A.Dreimanis.
Pēc apšaudes situācija bijusi skaudra. “Vairākas automašīnas omonieši sadedzināja. Arī manas personiskās lietas sadega automašīnā. Apkārt skats bija briesmīgs. Brūce plecā stipri asiņoja, man sniedza pirmo palīdzību. Pēc tam vēl divas dienas biju barikādēs Zaķusalā pie televīzijas torņa. Bija sestdiena vai svētdiena. Viss bija mierīgi. Atbrauca manai automašīnai pakaļ, iekrāvām, braucām mājās,” stāsta A.Dreimanis.
Sākās tiesu prakse
Pēc barikāžu laika A.Dreimanim bijis ilgstoši “jāstaigā pa tiesām”. Bijušas visādas problēmas. “Toreiz bija cita iekārta,” īsi saka viņš. Darbavieta izteikusi materiālās pretenzijas A.Dreimanim par barikādēs cietušo automašīnu. Jautāts, ar kādām tiesībām viņš rīkojies patvarīgi. “Toreiz bija padomju laiks,” piebilst A.Dreimanis. Viss beidzies labi, jo augšā – Autotransporta ministrijā – noteikts, ka tā atlīdzinās visus zaudējumus. Tomēr A.Dreimanim ir nepatīkami to atcerēties. “Negribas vairs celt tos notikumus augšā,” saka viņš.
Taču ar to viss nebeidzās. A.Dreimani laiku pa laikam aicina uz kādu tiesu kā liecinieku. Pirms pāris mēnešiem viņam atkal bijis jāliecina. “Kā atklātībā nāk jaunas epizodes par OMON darbību Latvijā, kā tiek noskaidrota kāda personība, tā šo cilvēku ir jāatpazīst. Uz tiesu sauc lieciniekus. Tas velkas tik ilgstoši, tas apgrūtina. Teicu, lai liek mierā. Viss ir pagājis. Ne uz vienu neturu ļaunu prātu. Tie bija citi laiki. Gribu šos nepatīkamos momentus izdzēst no savas atmiņas. Gribētos, lai rēķini ar pagātni būtu nokārtoti. Tagad ir cita sabiedriskā iekārta, citi laiki,” saka A.Dreimanis.
Kur palicis patriotisms?
A.Dreimanis saka, ka pirms 14 gadiem cilvēkos bijis lielāks patriotisms par dzimto zemi. “Kur tagad tas ir palicis?” jautā viņš. Un secina, ka šajos gados daudzos “kaut kas ir mainījies”. Par sevi A.Dreimanis zina: “Esmu te dzimis un audzis, man par šo zemi ir jāstāv.” Viņš saka, ka šobrīd pilnībā ir apmierināts ar savu darbu, ģimenes dzīvi. “No valdības puses varētu vēlēties lielāku palīdzību cilvēkiem, kuriem klājas sliktāk nekā tiem, kam ir darbs un pietiekami ienākumi. Es pats zelta kalnus negribu. Paredzēju, ka dzīve nebūs viegla. Uz gruvešiem nevar gribēt uzreiz pilī dzīvot. Viss ir jāatjauno, tas ir ļoti ilgs process. Ja vien būs optimisms, noteikti redzēsim labākus laikus,” saka A.Dreimanis.
Tagad viņam esot 40 un vēl mazliet gadu, barikāžu laikā viņš bija Jēzus Kristus vecumā – 33 gadi. Barikāžu laikā A.Dreimanis strādāja Gulbenes autokombinātā, pēc tam astoņus gadus – SIA “Grodi”, tagad – SIA “Kombainserviss” par kravu pārvadātāju. Ar pašreizējo darbavietu viņš ir apmierināts. “Šis ir plaukstošs uzņēmums, kurā strādā ļoti labi cilvēki. Te vienmēr palīdz cits citam. Šeit ir saimniecisks uzņēmums,” saka A.Dreimanis.
Viņš uzskata savu darbu par vajadzīgu Latvijas laukiem. Gulbenes rajonā vai katrā lauku saimniecībā ir SIA “Kombainserviss” sarūpētā traktortehnika. “Gribētos, lai cilvēki apsaimnieko laukus. Daudzviet situācija ir bēdīga. Tam ir jāmainās,” saka viņš.
Sapnis – izglītoti bērni
Jautāju, vai ir kāds sapnis, ko Andrejam gribētos piepildīt? “Mans sapnis ir izaudzināt abas meitas par godīgiem un izglītotiem cilvēkiem, lai viņām dzīvē izdotos tas, ko ir iecerējušas.” A.Dreimaņa meita Laura mācās Biznesa augstskolas “Turība” 3.kursā, bet pašlaik atrodas akadēmiskajā atvaļinājumā, jo otro gadu strādā ASV. Otra meita – Ilze – mācās Gulbenes 2.vidusskolas 10.klasē un apgūst komerczinības. “Labas meitas, prieks par viņām,” saka tēvs. Pašlaik nākoties cītīgi strādāt, lai nodrošinātu pietiekamu dzīves līmeni sev un tuviniekiem. “Ir ļoti daudz jāstrādā,” uzsver viņš.
Godīgus un izglītotus bērnus A.Dreimanis vēl ikvienam. “Un vēl – lai vīri nenodzertos! Lai nekristu izmisumā. Tikko esi pacēlis glāzīti, liekas, ka problēmas atrisināsies, bet tā nenotiek. Situācija kļūst drausmīga. To redzu draugu un paziņu lokā, sevišķi dzimtajā Latgales pusē. Esmu pūlējies, lai cilvēki labotos, bet atrisinājuma nav, jo dzeršana ir kā slimība. Latvija ir Eiropas Savienībā, dzīvei jākļūst pārticīgākai. Vismaz bērni to piedzīvos, viņiem nebūs iztikas problēmu,” uzskata A.Dreimanis.
Atpūta Andrejam Dreimanim saistās ar ģimeni un zveju. Vislabprātāk viņš makšķerē Pededzē, jo pie tās bērnībā Balvu rajonā ir uzaudzis.
