39. Viņiem ar Lanu gan šāda māka nebija šūpulī ielikta.
39.
Viņiem ar Lanu gan šāda māka nebija šūpulī ielikta. Ja Olafs dažreiz arī gribēja izmēģināt ko neierastu, tad klusā un kārtīgā sieva tūdaļ bažīgi iebilda: “Tā neklājas. Ko ļaudis par mums padomās?” Viņu nepārliecināja Olafa iebilde, ka, pirms kritizēt otru, katram vispirms jārauga notīrīt savu durvju priekšu.
Vēl tagad Olafs atcerējās sāpīgo brīdi divas nedēļas pēc kāzām. Toreiz viņš bija par pēdējo naudu bija nopircis sievai piecdesmit tumšsarkanas rozes kā zīmi, ka vēlas ar viņu kopā nodzīvot vismaz piecdesmit gadus. Vai Lana no prieks spiedza un skūpstīja vīru laimīgā neprātā, kā to būtu darījusi jebkura cita sieviete viņas vietā? Nekā tamlīdzīga. Pateicības vietā Olafs saņēma saudzīgu, taču nepārprotami pārmetošu nozīmi: “Varēji par to naudu man jaunu apakšveļu nopirkt!”
Uz kafejnīcu Olafs sievu sen vairs neaicināja. Bija riebīgi klausīties, kā, ēdienu izvēloties, viņa klusītēm rēķina, cik viss kopā izmaksās. Kad pienāca oficiante, Lana parasti pieliecās un iečukstēja vīram ausī: “Vai tev naudas pietiks?” Tas bija neizsakāmi pazemojoši. It kā viņš būtu aušīgs puika, bet viņa – gādīga māte, kura par savu nerātni ir atbildīga.
Nekas, ko Olafs darīja, nebija Lanai gana labi. Ja skrēja, tad pārāk ātri, ja soļoja, tad pārāk gausi. Lai viņš uzsāka ko uzsākdams, vienmēr bija kāds kaimiņš vai paziņa, kurš šo lietu prata vai pārzināja labāk. Par seksu ar sievu Olafam vispār negribējās domāt. Salkanas filmas ar mīlēšanos, tās viņa skatījās labprāt un muti iepletusi, bet, kad vīrs ko līdzīgu gribēja izmēģināt pašu laulības gultā, tad tik vien zināja, kā šausmināties: “Dullais, beidz!” Pat tagad, kad taču viņai vajadzēja būt laimīgai, ka vīrs joprojām izrāda seksuālu interesi, kaut arī Lana ir stāvoklī, sieva nevis priecājās, bet staigāja, sapūtusies kā pārrūgusi mīkla…
Olafam tā prātojot, zālē ienāca ārkārtīgi garš un miesās izplūdis vīrietis. Viņam noteikti vēl nebija četrdesmit, bet gaita jau lempīga kā vecam vīram. Nepatīkamo iespaidu palielināja nevīžīgais apģērbs. Gadus desmit vecā žakete bija saulē izbalējusi un dažādas krāsas pleķiem izraibināta. Negludinātās bikses izsēdētiem ceļgaliem. Tās bija vismaz izmēru par lielu, tāpēc ļengani nokarājās ap augumam nesamērīgi kuslajām kājām.
Olafam ienācējs noteikti nepatika. Taču vīrieti pašu viņa āriene uztrauca maz. Pašapzinīgā mierā izgājis cauri telpai, viņš atzvēlās uz bāra letes un pasūtīja glāzi džina ar ledu. Bārmene tūdaļ iztapīgi sakustējās.
– Vai tad Imandras šodien nav, ka neredz tekalējam, – vīrietis jautāja, vienā paņēmienā iztukšojis glāzi.
– Ir gan, tikai uz brīdi izgājusi. Domāju, ka viņai kuru katru brīdi jābūt atpakaļ, – bārmene nekavējoties paskaidroja.
– Nu, tad ielej man vēl vienu, – vīrietis nokrekstējās, sievišķīgi apaļās lūpas ar tuklu delnu noslaucīdams.
Kamēr sieviete iemaisīja nākamo kokteili, viņš to vēroja, acis tīksmi piemiedzis un valšķīgi smīnēdams. Vīrieša skatienu pamanījusi, sieviete pietvīka un žigli novērsās.
– Vai, cik mēs uzreiz kautrīgi, – vīrietis ieķiķinājās, tad savilka seju drūmi nopietnā grimasē un pamācoši pakratīja pirkstu.
– Bārmene nedrīkst būt tik kautrīga, citādi aizbaidīs visus klientus. Ko, vai to tu gribi? Izputināt manas mīļās Imandras uzņēmumu, – vīrietis jautāja un izplūda skaļos iereibuša cilvēka smieklos. Viņam pašam teiktais šķita izsmalcināta asprātība.
Nespēdama ātrumā sagudrot pieklājīgu, taču arī pietiekami dzēlīgu atbildi, meitene pietvīka vēl vairāk. Taču viņa atviegloti uzelpoja, kad noklaudzēja ārdurvis un telpā steidzīgā gaitā ienāca sieviete vidējos gados. Viņa bija tikai galvas tiesu īsāka par vīrieti pie letes. Augums apskaužami slaids, taču ar vāji izteiktiem sievišķajiem dotumiem. Mati gaišdzelteni, īsi apgriezti un virs labās auss atsprausti ar brūnu kaula sprādzi kā tādam skolas skuķim. Uzacis slaidi izliektas, itin kā sieviete par kaut ko brīnītos. Mazais, uz augšu uzrautais deguntelis un sārtās, it kā uz svilpošanu savilktās lūpas piešķīra sejai kaprīzu izskatu.
– Ak, Kaspars atkal pie mums iegriezies! – viņa smaidot izsaucās, tikko slieksni pārkāpusi. Vīrietis tikai nočāpstināja lūpas un, padevībā kusdams, atķiķināja: – Protams. Man nudien nav vēl izdevies atrast feināku vietu kā šī!
– Nu gan tu mānies. Tev tak Irēnīte mājās. Vai tad pie viņas nav labi? – sieviete smējās, vīrietim līdzās nostādamās un viņu aiz elkoņa viegli sapurinādama. Tā vien likās, ka viņa pati gluži labi zina atbildi, taču vēlās to dzirdēt no vīrieša mutes.
