40. Kaspars klusēja. Vienu aci piemiedzis, viņš vērās sievietē, smīnēja savu neķītro smīnu un sūca nu jau trešo kokteili.
40.
Kaspars klusēja. Vienu aci piemiedzis, viņš vērās sievietē, smīnēja savu neķītro smīnu un sūca nu jau trešo kokteili.
Paklau, tu šovakar esi tāds jocīgs. Vai neienāksi pie manis iedzert tēju, – piedāvāja sieviete, vīrieti mirkli aizdomīgi vērojusi.
Ja tikai tēju vien dosi, tad neiešu, – atcirta Kaspars. Līdz ar izdzerto glāžu skaitu auga arī viņa pašapziņa.
Beidz muldēt! Saki – jā vai nē, – sieviete atkal iesmējās, atklādama rindu žilbinoši baltu zobu.
Nu, jā, tak! – mīlīgi nobubināja vīrietis.
Izteikusi vairākas īsas pavēles bārmenei, sieviete nozuda virtuves durvīs. Kaspars viņai nadzīgi sekoja, pirms aiziešanas tomēr pamanījies iekniebt meitenes īsos bruncīšos tērptajā pēcpusē.
Lai gan kafejnīcas saimniece nebija nekāda skaistule, tomēr viņa tūdaļ saistīja Olafa interesi. Tūkstošiem sieviešu bija vīrietim garām plūdušas, daudzas no viņām ilgāku vai īsāku laiku pakavējušās spēcīgo roku diezgan nesaudzīgajā tvērienā. Taču tik satraucošas izjūtas, kādas pārņēma Olafu tobrīd, bija spējušas radīt tikai nedaudzas. Kur slēpās šīs burvības noslēpums? Laikam taču ne sārtajās lūpās un apaļajās krūtīs. Olafam bija svarīgas arī tās. Taču vēl daudz vairāk viņu iespaidoja pārticības aura, kas kā viegla zeltaina migliņa klājās pār atsevišķiem cilvēkiem. Tikko redzētajai sievietei šāda aura bija.
Fakts, ka viņai ir arī vismaz viens aplidotājs, vīrieti nemulsināja. Nu viņam bija tikai viena rūpe – nauda. “Ak, kungs, kaut man kabatā bijis vēl vismaz otra tik, cik jau tur ir, tad es varētu kaut vai kokteili uzsaukt,” zūdījās Olafs. Atskārtis neveiklo situāciju, viņš saguma un labu brīdi sēdēja, grīdas spraugā ar acīm urbdamies. No kafejnīcas izejot, Olafs jau bija pieņēmis kategorisku lēmumu: ir jānopelna nauda! Sievai un mātei par lielu pārsteigumu nākamajā dienā viņš līdz ar Intu posās uz darbu. Uz mātes bažīgo jautājumu, kurp tad dosies, vīrietis pastrupi atrūca: “Nevar jau visi mājās sēdēt. Kādam jādomā arī par to, kā maizi nopelnīt!”
* * *
Savu sešdesmito dzimšanas dienu Lonija Breģe gribēja atzīmēt pamatīgi. Kafejnīcā gan ne, jo tas izmaksātu pārāk dārgi. Bet, arī viesus mājās uzņemot, “Pabērzu” saimniece gribēja, lai viss notiek “ar šiku”. Pirmkārt, tas nozīmēja, ka ēdienus gatavos un par galdiem atbildēs īsta godu saimniece. Otrkārt, Lonija gribēja jau laikus izsūtīt ielūgumus, jo tas piešķīra pasākumam svinīgumu. Treškārt, tik nozīmīgai jubilejai par godu sievietei noteikti vajadzēja jaunu kleitu. Kad Jāzeps saudzīgi iebilda, ka tādas izdarības ir pilnīgi liekas, un mēģināja Loniju pierunāt palikt pie gadu gaitā iedibinātām tradīcijām, sieva strupi atcirta:
Kas nu to zina, vai savu septiņdesmito dzimšanas dienu vairs sagaidīšu. Šī lielā jubileja jau man tāds kā bēru ģenerālmēģinājums.
