Rajona lauku aptiekām nepietiek līdzekļu attīstībai un iespēju iesaistīties dažādos projektos. Tā sarunā atzina vairāku rajona lauku aptieku vadītāji.
Rajona lauku aptiekām nepietiek līdzekļu attīstībai un iespēju iesaistīties dažādos projektos. Tā sarunā atzina vairāku rajona lauku aptieku vadītāji.
Tirzas aptiekas vadītāja – individuālā komersante Zīta Dzenīte šobrīd aptiekā ir vienīgā darbiniece. Kad aptieka bija valsts uzņēmums, tajā bija nodarbināti četri cilvēki. Vadītāja bilst, ka ikdienā paspējot tikt ar visu galā. Problēmas rodas, kad ir jādodas uz semināriem.
Nemētājas ar zāļu cenām
“Tad nekas cits neatliek, kā aptieku slēgt. Diemžēl vēl kāda darbinieka algošanai nepietiek līdzekļu,” stāsta Z.Dzenīte. Apmeklētāju visvairāk ir ziemā, bet jau pavasarī, kad sākas sējas laiks, to ir mazāk.
“Tirzas aptieka ir pārāk maza, lai varētu rīkot dažādas akcijas un cenu atlaides, kā tas ir lielajās aptiekās,” situāciju raksturo vadītāja. Viņa bilst, ka medikamenti kļūstot ar katru dienu dārgāki. Dažiem cena pat dubultojusies.
Aptieka nav veikals
Nedaudz citādāka situācija ir Rankas pagastā, kur aptiekā strādā trīs cilvēki – aptiekas vadītāja Maija Drinķe, farmaceite Liega Kraukle un grāmatvede.
“Man nav problēmu aizbraukt uz semināriem vai kursiem. Aptiekā varētu nodarbināt vēl lielāku darbinieku skaitu, visiem atrastos darāmais. Tomēr kāda nozīme lielam darbinieku skaitam, ja nebūs cilvēku, kas iegādājas zāles? Ranka nav izņēmums, jo daudzi iedzīvotāji darba meklējumos dodas uz ārzemēm,” spriež M.Drinķe. Vadītāja nenoliedz arī moderno tehnoloģiju ienākšanu aptiekā, tomēr arī tā esot saistīta ar materiālajām iespējām.
“Pagaidām nav stingri noteikts, ka aptiekā jābūt datoram. Tā nav arī Rankas aptiekā, jo uzskatu, ka tas netiktu noslogots. Citādāk, ja varētu kooperēties ar pagasta doktorātu. Lai strādātu ar datoru, ir jāmācās, bet arī tas saistās ar izdevumiem, tāpēc domāju, ka vismaz līdz 2006.gadam mums datora nebūs,” saka M.Drinķe.
Vadītāja ievērojusi, ka rancēnieši sevišķi bieži aptiekas durvis virinājuši pirms gadu mijas. “Ja pirms tam zāles cilvēki iegādājās pa vienai, divām plāksnītēm, tad šoreiz pirka vairākus oriģinālus uzreiz, izraugoties visu, kas iegādājams bez ārsta izdotas receptes,” stāsta viņa. Iespējams, tas saistīts ar medikamentu cenu nemitīgo kāpumu.
Rankas aptiekā zāles gatavo arī uz vietas, lai gan tas ne vienmēr ir ekonomiski izdevīgi. “Ja mēnesī vismaz simts pagasta cilvēkiem nav jāmēro ceļš uz Gulbeni, kur jāpavada visa diena, gaidot, kamēr aptiekā izgatavos zāles, tad uzskatām, ka šāds pakalpojums ir jāsaglabā,” uzskata M.Driņķe.
Nevar atpalikt zināšanās
Arī Lizuma pagasta aptieka ir Laimas Klimones individuālais uzņēmums. Vadītāja pārliecināta, ka aptiekas izdzīvošana atkarīga no cilvēku, kas ver aptiekas durvis, maka biezuma. Diemžēl pirktspēja arvien vairāk sarūkot. Viena aptiekas darbinieku problēma esot kompensējamie medikamenti. Lauku cilvēki ne vienmēr esot par tiem informēti, tāpēc skaidrotāja lomu uzņemas aptiekas darbinieki.
“Manuprāt, ģimenes ārstiem vēl vairāk vajadzētu cilvēkiem skaidrot, kādiem medikamentiem ir cenu atlaides, kādus kompensē valsts un tamlīdzīgi,” iesaka L.Klimone. Viņa uzskata, ka lauku aptiekas darbiniekiem jādara viss, lai zināšanās neatpaliktu no lielajām pilsētas aptiekām.
“Tikko kādu iemeslu dēļ esi izsists no zināšanu segliem, kādu laiku vēl turies zirgam astē, tad nokrīti un netiec līdzi. Ja lauku aptiekā strādā viens cilvēks, viņam ir gandrīz neiespējami apmeklēt kursus, izmantot tālmācības iespējas un tamlīdzīgi. Mazas aptiekas farmaceits it kā peras šaurā dīķī, jo viņam šobrīd ir ierobežotas iespējas ar kādu projektu startēt kādā atbalsta programmā. Tas nozīmē, ka aptiekas attīstība un modernizācija balstīta uz pašu darbinieku apsēstību un gribasspēku,” saka L.Klimone.
