Ir pirmie Ziemassvētki. Sēžot viena savā istabiņā, sāku lasīt iznākušo grāmatu “Nesalauztie”.
Ir pirmie Ziemassvētki. Sēžot viena savā istabiņā, sāku lasīt iznākušo grāmatu “Nesalauztie”. Tā ir grāmata, kas stāsta par politiski represēto pārdzīvojumiem. Vienā brīdī iedomājos par Ziemassvētkiem tālajā bērnībā dzimtajā Lizumā.
Atmiņā uzausa Ziemassvētku vakars, kad mūsu ģimene dzīvoja Lizuma “Gūžīlās”. Ģimenē bijām seši cilvēki – vecāmāte Ilze Skaraine, kas kopš 1938.gada atdusas savos dzimtajos kapos Madonas rajona Līdērē. Tēvs Teodors un māte Marija, kas no 1959.gada atdusas Lizuma “Sila” kapos. Mēs saviem vecākiem bijām trīs bērni. Brālis Edgars, kas tagad atrodas tālajā Austrālijā. Lai Dievs stāv viņam klāt, jo viņš stipri slimo. Vecākā meita Smuidra ar savu ģimeni dzīvo dzimtajā Lizumā. Lai Dievs žēlo arī viņu, jo desmit gadus staigāti grūtie Sibīrijas ceļi. Es, pastarīte, dzīvoju Olainē un sen jau esmu pelnītā atpūtā. Tā kā vecākiem savas zemes un mājas nebija, tad zemi rentēja no aktiera Kārļa Sebra mātes un dzīvojām “Jērīcu” mājās.
Pienāca pirmo Ziemassvētku vakars. Tēvi savā taisītā kreslī iejūdza zirgu, pie ilkss piesēja zvaniņu. Visa ģimene sasēdāmies un braucām uz patālo Velēnas baznīcu, lai noklausītos svētvakara dievkalpojumu. Baznīcā skaisti eglītē dega svecītes. Spēlēja ērģeles, mācītājs teica svētrunu, un visi baznīcēni dziedāja. Visvairāk atmiņā palikusi “Klusa nakts, svēta nakts”, “Ak, tu priecīga, ak, tu svētīga”. Visi metāmies ceļos un skaitījām lūgšanu “Mūsu Tēvs, Debesīs, svētīts lai top Tavs vārds…”
Mājās pārbraukuši, ēdām vakariņas un dedzinājām eglīti. Eglīte nebija tik koši izgreznota, kā tagad tas notiek ar visādiem spīdumiem. Galvenā rota bija svecītes, vates pikucīši, kāda diegā piekārta piparkūka, un, ja vēl gadījās svētku konfekte ar bārkstīm, tad jau bija pavisam koši. Sirds siltumu gan izjuta vairāk nekā tagad.
Vakariņās bija vārīti zirņi, pupas, kaut kas no cūciņas un miežu karaša, protams, neiztika arī bez rudzu maizes. Pieaugušie, bez šaubām, iedzēra arī pa glāzei tēva taisītā miežu alus. Sāpīgi atcerēties dzelzceļu, kas tagad ir norakstīts. Cik reizes pa to netika staigāts uz Lizuma četrklasīgo pamatskolu gan no “Gūžīlām”, gan no “Grūšļiem”. Kad pabeidzu četras klases, mācības turpināju Velēnas draudzes skolā. Skolu pabeidzu tagadējā vidusskolā. Par Velēnas baznīcu ir daudz atmiņu, tur mani kristīja, jo man tad jau bija septiņi gadi.
Velēnas baznīcā notika arī manas iesvētības. Tās notika jau juku laikā. Velēnas un Lejasciema draudzēs par abām bija viens mācītājs, uz iesvētību mācībām ar divriteņiem braucām uz Lejasciemu, jo mācības notika Lejasciema baznīcā. Atceros, kā pēdējā mācību pēcpusdienā braucām uz Velēnu pušķot baznīcu. Pie “Robežkalna” pretī brauca krievu armijas mašīna, kas nobrauca no ceļa un apgāzās. Parādījās vēl citas mašīnas, mēs aiz bailēm pa Gaujmalas krūmiem devāmies uz Velēnu. Pušķojām baznīcu ar bērzu meijām. Ienāca pāris vācu zaldātu, parunājās un aizgāja. Nekādu starpgadījumu nebija.
Iesvētīšana notika svētdien pēcpusdienā, jo no rīta iesvētīja lejasciemiešus. Pēc iesvētībām, ejot uz mājām, kaut kur atskanēja dārdi. Vēlāk uzzinājām, ka uzspridzināts tilts pār Tirzas upi pie “Āža” dzirnavām. Nekādas iesvētību balles nebija – aiz aptumšotiem logiem pasēdējām pie klāta galda, jo bija “juku laiks”.
Vēl atmiņā valsts svētki – 18.novembris. Vakarā Velēnas baznīcā uz dievkalpojumu pulcējās aizsargi, mazpulka dalībnieki un citi lizumnieši. Pēc dievkalpojuma ar lāpām un svecītēm rokās devāmies gājienā uz Velēnas jaunajiem kapiem. Ieejot pa vārtiem, kreisajā pusē ir viena rinda kritušo karavīru kapu. Mācītājs noturēja aizlūgumu par kritušajiem, un tad visi devāmies mājās. Tajos laikos skolā mācīja ticības mācību. Kas naktis pavadīja skolā, vakaros pirms gulētiešanas pulcējās uz vakara lūgšanu. No rīta pirms mācību sākšanas bija rīta lūgšana.
Novēlu saviem novadniekiem laimīgu 2001.gadu, sevišķi jau lizumniešiem.
