Pret tik spēcīgu argumentu vīrs bija bezspēcīgs, Lonija sāka rakstīt ielūgumus.
42.
Pret tik spēcīgu argumentu vīrs bija bezspēcīgs, Lonija sāka rakstīt ielūgumus. Viesu sanāca diezgan prāvs pulks. Noteikti bija jālūdz abu kaimiņu māju iemītnieki, jo ar tiem kopā tika lielākie lauku darbi apdarīti un mežā braukts. Ielūgumus gan rakstīja ģimenēm, taču Lonija skaidri zināja, ka nāks tikai vecākā gadagājuma cilvēki.
Arī Dagnija bija jāaicina. Māsa tomēr, un šī nu bija īstā reize, kad paputējušās attiecības uzlabot. Lai gan ielūgumu Lonija adresēja Dagnijai, tomēr viesu sarakstā atzīmēja sešas vietas. No piedzīvojumiem viņa zināja, ka šī ģimene iespēju bez maksas paēst un padzert garām nelaidīs. Brīdi padomājusi, Lonija ielūgumam apakšā pierakstīja lūgumu, vai māsa nevarētu atskriet kādu dienu agrāk un piepalīdzēt saimniecei virtuvē.
Īpaši pārdomāja, kādiem vārdiem veltīt ielūgumu meitai. Vairākkārt pacēla pildspalvu rakstīšanai, tomēr nolika atpakaļ uz galda, līdz beidzot tapa īsa uzruna. Lāsma bija mātes lielā sāpe, par kuru viņa vairījās runāt ar vīru. Jau no mazām dienām abu attiecības neveidojās tā, kā Lonija būtu vēlējusies. Ja māte par kaut ko priecājās vai viņai kaut kas patika, tad meitene noteikti atrada iemeslu un pierādīja pretējo. Ko Lonija slavēja, to Lāsma ienīda. Ja māte aizliedza, tad meita par spīti izdarīja.
Laikam jau skuķis bija pārāk iedzimis savā tēvā, Lonijas pirmajā vīrā Kārlī, un nekāda labestība un sirsnība tur neko nevarēja mainīt. Tomēr dažreiz Lonijai likās, ka arī viņa pati nav gluži bez vainas. Ar Kārli sadzīvot nebija iespējams, viņi izšķīrās, kad meita bija tikai trīs gadus veca. Lai nopelnītu visām neskaitāmajām vajadzībām, Lonija strādāja par diviem. Kopīgām rotaļām un ģimenes svētkiem, kas tā satuvina vecākus un bērnus, viņai neatlika laika.
