Daukstu pagasta Staru kultūras nama mazajā zālē ir aplūkojama Laimdotas keramikas darbu izstāde, ko lieliski papildina viņas austās lupatu segas.
Daukstu pagasta Staru kultūras nama mazajā zālē ir aplūkojama Laimdotas keramikas darbu izstāde, ko lieliski papildina viņas austās lupatu segas.
Te ikviens var aplūkot darbus, kas piedalījās izstādē Valkā, kur Laimdotas vārds bija minēts kopā ar daudziem citiem populāriem un ievērojamiem Latvijas keramiķiem.
Uz baltiem podestiem izkārtoti podi un podiņi, bļodas un bļodiņas, krūzes, interesantas formas svečturi, krājkasītes, zvaniņi un daudzi citi acij un sirdij tīkami darinājumi no māla. Tie katrs ir ar savu raksturu, savdabību un pievilcību, un tā vērti, lai paņemtu rokās un apmīļotu.
Mērķis – podnieka ceplis
Laimdotai nav keramiķes diploma, bet ir dabas dots talants. Diplomēti keramiķi ir viņas māsa un brālis. “Ar šodienas prātu domāju, ka varbūt tomēr vajadzēja iet māsas un brāļa pēdās. Droši vien, ka pienāks brīdis, kad vairāk nekā šobrīd pievērsīšos citām nodarbēm, bet pēc tam atkal sēdīšos pie virpas un ņemšu rokās mālu, liekot tam pārtapt jaunā veidojumā. Mērķis man ir pašai savs podnieka ceplis mājās, jo tas pavērs jaunas, plašākas iespējas, ļaujot darbu apvienot ar vaļasprieku, kā tas bija, strādājot “Samiņu” keramikas cehā,” saka Laimdota. Viņa, izmēģinot jaunu tehnoloģiju, jūtas droši, jo blakus ir labi padomdevēji. Laimdota uzskata, ka par keramiķi nevar kļūt tas, kas to nevēlas. Tehniski, protams, visu iespējams apgūt, bet tam jānāk no sirds.
Darbs nelutina ar tīrām rokām
“Galvenais ir sadūšoties un apsēsties pie podnieka virpas, lai kaut ko izvirpotu, tikai jāņem vērā, ka tas nebūs darbs ar tīrām rokām. Tikai rezultāts ir spīdīgs, gluds un skaists. Tos, kas intereses vadīti nāk uz darbnīcu un vēro podnieka darbu, pārsteidz notiekošais, redzot viņa rokas līdz elkoņiem nojauktas ar māliem un ik pa brīdim mirkstošas ūdenī, netīro priekšautu, lai neapšļakstītu sevi, kur tad vēl dažādu glazūru uzklāšana,” Laimdota raksturo keramiķa “virtuvi”.
Pārsteiguma pilns brīdis esot tad, kad tiekot atvērts ceplis, kurā ļoti augstā temperatūrā apdedzina māla darinājumus. Podnieks nekad iepriekš nevarot paredzēt, kāds būs rezultāts. Laimdota māla trauku apdedzināšanai izmanto elektrisko cepli, jo sievietei tā ir vieglāk, tāpēc reti bijuši gadījumi, kad pārlieku augstās temperatūras dēļ iznākusi “lielā māksla”. Ja tos pašus darinājumus apdedzinātu ar malku kurināmā ceplī, iznākums būtu citādāks, jo uguns liesmas spēles pārsteidz.
Laimdotai pēdējā laikā patīkot strādāt ar dažādiem māliem. Viņa skubina aplūkot vienu izstādes eksponātu grupu, jokojot pati to dēvē par Eiropas Savienības kolekciju, jo keramikas trauku izgatavošanā izmantojusi vismaz sešu veidu mālus – melno mālu no Holandes, lietuviešu balto mālu, Vācijas balto mālu un Latvijas mālu, kas katrā ieguves vietā ir atšķirīgs – vienā pelēcīgāks, otrā bālāks, trešā sarkanīgs. Laimdota ļauj, lai māli uz podnieka virpas spēlējas, veidojot dažādu krāsu svītras.
Laimdota mālu pērk jau sagatavotu un apstrādā to arī pati. Arī gatavais māls – 25 kilogramus smagas pikas, ir jāpārmīca, tā ir fiziski smaga nodarbe. Keramiķe skaidro, ka mālam jābūt viendabīgam kā mīklai un bez gaisa, pretējā gadījumā trauks vietā, kur atrodas gaisa burbulis, var pārplīst.
Keramiķim pieder brāķa tiesa
Izstādē dominē dažāda lieluma māla podi, jo tie ir Laimdotas stihija. Lai tie izdotos ne tikai skaisti, bet arī interesanti un Vidzemes novadam atbilstoši, keramiķe daudzas stundas pavadījusi muzejā, pētot rakstus, apzinot seno podnieku tehnoloģijas, lai pēc tam mālā veidotu savu versiju. “Ir reizes, kad, apsēžoties pie virpas, roka it kā pati aiziet, veidojot fantastiskas lietas. Tas liek domāt, ka viss nerodas tikai no mākslinieka būtības, ka ir kaut kāds augstāks spēks, kas palīdz,” uzskata Laimdota. Viņa pārliecinājusies, ka viss labais izdodas vakara stundās, iespējams, nozīme ir arī iekšējam noskaņojumam. Bijuši gadījumi, kad Laimdota veidojusi piecas bļodas, bet nav izdevusies neviena, tomēr viņa to nepārdzīvo, jo saprot – keramiķa darba iznākumu iepriekš nevar paredzēt, viņam pieder brāķa tiesa.
“Vēlēšanās izveidot kaut ko jaunu vienkārši atnāk. Ja tā notiek, ir būtiski, lai tobrīd tuvie cilvēki mani saprastu, jo bez ģimenes atbalsta nevarētu ne tikai stundām, bet dienām atrasties projām no mājām,” saka Laimdota.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Laimdota Kliesmete.
– Dzimusi: Madonas rajona Ošupes pagastā.
– Mācījusies: Lubānas vidusskolā, keramikas pamatus apguvusi pie Jāņa Roņa, Skaidrītes Bondares un Ivetas Rones.
– Aktivitātes un darbs: no 1982. līdz 1993.gadam strādājusi par keramiķi Stradu pagasta keramikas cehā “Samiņi”, kopš 2000.gada ir Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” dalībniece. Izstādēs piedalās kopš 2001.gada. Vadījusi aušanas un keramikas pulciņu Bērzu pamatskolā no 1994. līdz 1996.gadam.
