Ir viegli diskutēt par to, kas neskar pašu. Kas nekaiš: sēdi siltā, moderni iekārtotā kabinetā un spriedelē par dažādām apnicīgām problēmām, kas “baltajiem cilvēkiem” traucē dzīvot.
Ir viegli diskutēt par to, kas neskar pašu. Kas nekaiš: sēdi siltā, moderni iekārtotā kabinetā un spriedelē par dažādām apnicīgām problēmām, kas “baltajiem cilvēkiem” traucē dzīvot. Iedziļinoties valdības aktivitātēs, reizēm liekas, ka diezin vai tālāk par sava kabineta un superlabiekārtotā dzīvokļa vai fazendas robežām šie censoņi ir bijuši. Šķiet, ka tās speciāli kāds rada, lai darboņi aiz gara laika starp kafijpauzēm varētu pamēļot. Sak: ir nu gan nelgas tai provincē. Ko viņi tur supermoderno tehnoloģiju laikmetā var čīkstēt un ar zobiem un nagiem turēties pie novecojušām lietām!
Kā perestroikā esam ieskrējušies, tā turpinām likvidēt. Nepietiek ar to, ka laukos rēgojas pussabrukušas padomju laikā celtas būves, zied un zeļ plašie kokvilnas lauki, aizaug dzelzceļa sliedes… Visur, kur kādreiz kūsāja darbs, tur tagad gandrīz ik uz soļa valda bezdarbs, panīkums, bezcerība un depresija (tā gan tagad esot moderna slimība). Valdības vīriem caur rozā brillēm to laikam pagrūti saskatīt. Kārtējās sēdēs, sanāksmēs un sapulcēs tik domā, ko vēl likt zem ūtrupes āmura.
Nu kam mums tās lauku skolas un slimnīcas! Viens kreņķis ar tām. Likvidējam! Un tad tikai jānokārto formalitātes: pieņemts apspriešanai, izskatīts, nolemts! Zīmogs. Paraksts. Nosūtīts izpildei. Īsi un skaidri!
Cik daudz cilvēku likteņu šie bezkaislīgie lēmumi izmaina! Rezultātā skolotāji un mediķi paliek bez darba. Lieki diskutēt, ko nozīmē šodien to atrast. Vienā otrā rajona centrālajā slimnīcā ir tā apcirpti kadri, ka vidējais medicīniskais personāls savā maiņā raujas vai pušu, kopjot pacientus ne tikai savā nodaļā vien. Skolotājs, kaudamies ar miegu, labo kaudzi burtnīcu, jo ir saņēmies tik daudz mācību stundu, ka darbdiena jāpagarina krietni vien pēc pusnakts. Kāpēc tā? Atbilde ir līdz nelabumam vienkārša – nauda, nauda, nauda… Vieniem tā kalpo daudzveidīgām izklaidēm, toties provincē domā par elementāru izdzīvošanu. Ikviena likvidēta ražotne vai darbavieta laukos ir sāpīgs trieciens pa kabatu.
Vai tā valsts domā par saviem pavalstniekiem? Lauku inteliģence – bez darba, lauku cilvēks – bez normālas sadzīves – bez izglītības iespējām un bez veselības aprūpes. Dzīvo daļa tautas (kaut arī mazākā) kaut kur tālu no rajona centra viensētās un paļaujas, varētu teikt, tikai uz Dievu, jo vairs nav uz ko paļauties. Par smago darbu saņem grašus. Domā, kā bērnus no rīta līdz skolai aizgādāt, jo daudzviet pat satiksmes autobuss nepiestāj. Domā, kā veselību uz strīpas noturēt, jo nevar dakterim samaksāt un zāles nopirkt.
Varbūt valdības vīriem rozā brillēm uzlikti aizsardzības filtri, lai neredzētu un nejustu šo nabadzības sindromu valstī? Citādi viņi nerīkotos kā strausi, kas iebāž galvu smiltīs un izliekas, ka neko ne redz, ne dzird. Ja nu vienīgi tagad – īsi pirms vēlēšanām – paver acis, lai atkal solītu, solītu.
