Aizejošo minūti nomaina nākamā un mūžs sadeg mirkļos.
Aizejošo minūti nomaina nākamā un mūžs sadeg mirkļos.
Tas šodien jau daudziem ir sadedzis, jo pagājuši 56 gadi kopš brīža, kad naktī uz 25.martu pie māju durvīm atskanēja spēcīgi klauvējieni un dusmīgas balsis kliedza: “Otkrivajte bistreje!” Ausma atceras, ka todien steigā tika maisos bāztas drēbes, ēdamais. Viņai toreiz bijuši 8 gadi. Brālītis un māsiņa, kuri bijuši jaunāki, raudājuši. Šķībacains krievu zaldātiņš maisiem pāri pārsviedis mirušā vectēva kažoku, kas visus trīs bērnus sildījis vagonā. 1962.gadā no trijiem bērniem Latvijā atgriezusies tikai Ausma. Četri no viņu ģimenes palikuši svešajā zemē.
Par 1949.gada izvešanām stāsta PSRS Ministru padomes 29.janvāra lēmums nr.390 – 138 ps (pilnīgi slepeni) “Par kulaku un viņu ģimeņu, bandītu un nacionālistu ģimeņu izsūtīšanu”. Tas tādēļ, lai sociālisma pieaugumam un lauksaimniecības kolektivizācijas pasākumiem šie cilvēki netraucētu. 25.martā izsūtīja 42 975 cilvēkus (arī mazus bērnus un vecus cilvēkus) uz Krasnojarskas apgabalu. Madonas apriņķī (Gulbenes rajons toreiz bija iekļauts šajā teritorijā) neizsūtītas palikušas 106 “kulaku” ģimenes. Līdz 1963.gadam no nometinājuma vietām atgriezušies 31 596 cilvēki. Tie tiešām bija traģiski likteņi…
Politiski represēto Gulbenes nodaļa lūdz mūsu rajonā un pilsētā dzīvojošos 25.martā pulksten 11.00 pulcēties Gulbenes stacijā pie piemiņas akmens uz klusu atceres brīdi. Savu sāpi apliecināsim, noliekot kaut egles zariņu tiem, kas nepārnāca.
