53. Abu laulāto vēlmes bija savienojamas līdz brīdim, kad vīrietis gluži nejauši atklāja, ka sievai ir mīļākais.
53.
Abu laulāto vēlmes bija savienojamas līdz brīdim, kad vīrietis gluži nejauši atklāja, ka sievai ir mīļākais.
Paklīdusī sieva vairs nevar būt nevainojama. Arī pievilts vīrs noteikti nav nevainojams. Lai gan Vija visu nožēloja un bija gatava laboties, Jāzeps nespēja piedot. Sievas nodevība bija ievainojusi viņu pašā vārīgākajā vietā. Šķietami saskanīgā kopdzīve vienā mirklī sašķīda tūkstoš nesavienojamās drumstalās…
Toreiz Jāzeps bija aizgājis lepni paceltu galvu. Vai tāds viņš jutās arī šobrīd? Vai jaunajā dzīvē bija izdevies atrast to, kas tik vieglprātīgi tika pazaudēts vecajā? Laikam gan ne. Pat tad, ja Lonija būtu vismīļākā, rūpīgākā un gādīgākā sieva pasaulē, nepietiktu, lai atlīdzinātu to, ko Jāzeps bija nodarījis saviem dēliem, Vijai un pats sev. Nespēdams piedot, viņš bija nogalinājis mīlestību.
Divas sāļas asaras noritēja pār vaigiem, satikās zem zoda, un, bālajā mēness gaismā vizot, iekrita un pazuda vēsajā zālē…
* * *
Labi pazīdams cilvēka dabu, uzņēmuma īpašnieks Ozoliņu Dainis darbu gaterī plānoja tā, lai algu izmaksas notiktu piektdienu pēcpusdienās.
Vai nu mani vīri kādi mūki, tak jau grib kādu mēriņu iedzert. Un nav jau žēl! Sestdienās un svētdienās lai dzer pilnu muti, bet pirmdienās visiem jābūt skaidriem kā stikliņiem, – viņš smējās.
Gaidīdami laimīgo brīdi, vīri un sievas strādāja ar divkāršu centību, it kā gribēdami tā apliecināt, ka ir dažu desmitu apmērā aprēķināto latu samaksas cienīgi. Tomēr, darbā naigi kustoties, visi paslepen ausījās uz kantorīša pusi, kur aiz matēta stikla durvīm grāmatvedis rūpīgi pārskaitīja, krāva kaudzītēs un ievietoja aploksnēs naudas zīmes.
Un tad vienā mirklī kolektīvā izplatījās vēsts: algas izmaksa sākas! Kūkumus uzmetuši, gatera strādnieki viens pēc otra klusi nozuda kantorīša durvīs. Viņu sejas pauda: mēs jau nemaz nealkstam tā labuma, šajos grūtajos laikos, kad darba nav, cilvēkam jābūt priecīgam jau par to vien, ka viņam ļauj strādāt un nedzen prom. No kantorīša iznākot, sejas staroja laimē un apmierinājumā. Lai gan skaidri zināja, ka ar iegūto “bagātību” līdz nākamajai algas dienai nepietiks, tomēr sirdis sildīja apziņa, ka vismaz tovakar ciema bodē varēs bez stomīšanās samaksāt par maizi, margarīnu, cukuru un konfekšu sauju bērniem. Lielā centība, kas gaterī bija valdījusi visu rīta cēlienu un pēcpusdienu, vienā mirklī izzuda. Pēc pusstundas vienīgās dzīvās dvēseles te bija apkopējas un sargs.
Olafs šo algas dienu gaidīja daudz nepacietīgāk nekā pārējie kolēģi. Nauda viņam nu nozīmēja ne tikai iztikas līdzekļus, bet arī iespēju tuvoties sievietei, kuras tēls ne mirkli neatstāja vīrieša domas. Līdz ar citiem gatera strādniekiem Olafs izstaigāja visus veikalus pagasta centrā. Tad viņš it kā nejauši ieslīdēja kafejnīcā, pats sev iegalvodams, ka būtu nepiedodami, ja kaut vai ar kausu alus neatzīmētu pirmos četrdesmit jaunajā darbā nopelnītos latus.
Lai kā Olafs snaikstījās, tomēr savu sapņu sievieti nekur neredzēja. “Varbūt viņa izbraukusi kādās darīšanās,” vīrietis prātoja un tobrīd jutās tā, it kā nepazīstamā viņu tīšu prātu krāptu. Olafs sapīka. Vairāk par visu viņam negribējās atgriezties mājās, kur vienmēr līdzās bija sieva, kas kļuva ar katru dienu resnāka, un visur sekoja bažīgi pētošais mātes skatiens. Tomēr vīrietis nebija tik bagāts, lai stundām sēdētu kafejnīcā. To sapratis, viņš cēlās un izgāja pastaigāties.
