Apbrīnoju par mūsu rajona labvēli Frici Flūgu. Savos 80 gados viņam netrūkst uzņēmības.
Apbrīnoju par mūsu rajona labvēli Frici Flūgu. Savos 80 gados viņam netrūkst uzņēmības. Tagad viņš uzņēmies rūpes par piecus gadus vecu meitenīti no Jaungulbenes, kas slimo ar leikēmiju. Viņš vēlas bērnam dāvāt lielāko dāvanu – veselību.
Bērnam leikēmija konstatēta pērnā gada jūnijā. Viņa ārstējusies Rīgas bērnu klīniskajā slimnīcā, kur ieteica veikt muguras smadzeņu transplantāciju. Latvijā šādas operācijas neveic, nav arī iespējams atrast donoru. Šāgada sākumā pēc F.Flūga ielūguma meitene kopā ar mammu devās uz Zīgeni, kur slimnīcā bērnu atkārtoti izmeklēja.
Ticu, ka meitene atveseļosies
F.Flūgs saka, ka bērnam tiešām var palīdzēt, bet muguras smadzeņu pārstādīšana jāveic pēc iespējas ātrāk. Operācija izmaksātu 110 000 eiro. Tieši tādēļ Fricis sācis akciju Vācijā un meklē nepieciešamos līdzekļus operācijas veikšanai. Pa visu pasauli meklē arī donoru. Šobrīd ir atrasti pieci donori – no Kanādas, Vācijas un Dienvidslāvijas. Tagad jānosaka donoru saderību ar slimo meitenīti. Ja atbildīs visi parametri, varēs veikt transplantāciju Freiburgas Universitātes slimnīcā, kas tieši sadarbojas ar Zīgenes slimnīcu.
Iecerēts, ka meitenīte vairākus mēnešus paliks Vācijā, ar viņu kopā būs mamma. Par F.Flūga aizsākto akciju palaikam atgādina visi trīs Zīgenes laikraksti, kur tiek ievietota meitenes fotogrāfija, lai mudinātu cilvēkus būt atsaucīgiem. F.Flūgs jau ir atradis vairākas biedrības, sportistus, pat kādu populāru bokseri, kas ir gatavs ziedot. Atsaucība esot liela.
“Es zinu, ka mans sapnis piepildīsies. Es zinu, ka viņai būs operācija. Es esmu sev apsolījis to paveikt līdz galam,” saka F.Flūgs.
Viņš vēlētos, lai pēc šīs operācijas kļūtu ciešāka sadarbība starp Freiburgas un Rīgas bērnu klīnisko slimnīcu. Rīgā neveic mugurkaula smadzeņu transplantāciju, tāpēc sadarbības rezultātā varētu palīdzēt vēl kādam bērnam. F.Flūgs jau apmeklējis Veselības ministriju, lai lūgtu kaut nelielu Latvijas valsts finansiālu atbalstu meitenītes ārstēšanai.
“Būtu labi, ja es Zīgenē varētu teikt, ka Latvijas valsts savam bērnam arī palīdz tik daudz, cik tā var. Vēlētos sajust, ka ir atsaucība,” saka F.Flūgs.
Palīdzēšu līdz pēdējam elpas vilcienam
F.Flūgs Latvijā pirmo reizi viesojās 1989.gadā. Gulbenē viņš ieradies kopā ar sievu Zigrīdu 1991.gadā.
“Kad mēs te ieradāmies, nevienu nepazinām. Devāmies uz ēku, kur šobrīd atrodas Gulbenes ģimnāzija. Savulaik tajā skolā par skolotāju bija strādājis Zigrīdas tēvs. Jautājām pēc cilvēka, kas runā vāciski. Tā mēs pirmo reizi satikām toreizējo vācu valodas skolotāju Olgu Krievu. No tā brīža, kad iegājām ģimnāzijā, viss pamazām ir veidojies,” atceras F.Flūgs.
Redzot trūkumu, kādā tolaik dzīvoja gulbenieši, viņi abi domājuši, kā palīdzēt. 1993.gadā tika nosūtīta pirmā humānā palīdzība uz Gulbeni.
“Es neesmu piekusis palīdzot. Man vēl ir enerģija un vēlme palīdzēt. Es pat nevaru iedomāties, kā es jutīšos brīdī, kad vairs nevarēšu palīdzēt. Tagad tā ir mana dzīves sastāvdaļa, tādēļ es to vēlos darīt līdz pēdējam elpas vilcienam. Es nebūšu tas, kas no rīta piecelsies, lēnītēm un nesteidzoties izlasīs rīta laikrakstus. Man vienmēr jābūt darbā.
Man ir daudz draugu, kas mani atbalsta, kas palīdz. Bez viņiem es nevarētu palīdzēt cilvēkiem. Viens es to visu nespētu izdarīt,” saka F.Flūgs.
Es viņu centos lutināt
Kādēļ Fricis iemīlējis tieši Gulbeni un šo rajonu? Viņš lakoniski saka, ka šo vietu iemīlējis Zigrīdas dēļ, jo viņas tēvs strādājis Gulbenes arodskolā par skolotāju. Pati Zigrīda savulaik mācījusies Gulbenē. Šeit viņa dzīvoja līdz 1939.gadam.
Fricis ar Zigrīdu satikās Vācijā, Pozenā. Fricis bija ceļā uz fronti. Dodoties ceļā, jaunie karavīri bijuši apstāšanās punktā. Tad viņš ieraudzījis Zigrīdu. Jaunu, skaistu. Viņa bijusi tāda, kādu ikviens vīrietis varētu vēlēties. Ar gariem, bizēs sapītiem matiem, zilām acīm. “Viņa bija ļoti laba sieva. Mēs abi labi sapratāmies. Pietrūka tikai dažu mēnešu, lai mēs svinētu Zelta kāzas,” saka Fricis.
Visu mūžu F.Flūgs strādājis Zīgenē, lielā firmā, kas nodarbojas ar metālapstrādi. Viņš bijis uzņēmuma vienas nodaļas vadītājs. Zigrīda bija mājsaimniece. Fricis nevēlējies, lai sieva strādā. Smaidot viņš piebilst, ka Zigrīdai bija jāaudzina bērni, un, kad bērni bija izauguši, tad viņai vajadzējis mieru, nevis stresu.
“Tad viņa varēja darīt to, ko vēlas – ceļot, darboties dāmu klubā. Jā, es centos viņu lutināt. No rīta līdz vakaram biju firmā, mājās reizēm pārnācu nervozs un noguris. Viņa bija kā zibensnovedējs, viņa vienmēr mani saprata. Bija tik labi, ka ir viens cilvēks mājās, kas izstaro mieru,” saka Fricis.
Fricim ir divi bērni, trīs mazbērni un divi mazmazbērni – Leons un Lilija. Četrus gadus vecais Leons šovasar arī dosies uz Gulbeni, viņam šī būs pirmā sastapšanās ar vecvecāku iemīļoto vietu. Mazais puika runā dažus vārdus latviski. Varot pateikt “labi”.
Ceru, ka Zigrīda par to priecājas
Kad Fricis ar Zigrīdu Gulbenē bija viesojušies jau vairākas reizes, abi nolēma te iegādāties mājas, kur pavadīt vasaras mēnešus. Tomēr tam nebija lemts īstenoties. Zigrīda smagi saslima un nomira. Fricim palika sapņi. Vēlāk kopā ar dēlu viņš izlēma tos piepildīt. Tagad Daukstu pagastā ir skaistas mājas, kurām dots vārds “Zigrīdas”.
Fricis saka, ka viņam ir divas vietas, ko saukt par mājām – “Zigrīdas” un māja Zīgenē. “Kad esmu Vācijā, saku, ka jādodas uz mājām, un tajā brīdī domāju Gulbeni. Interesanti, ka kara laikā man iznāca būt netālu no Latvijas, man ļoti iepatikās Latvijas līdzenumi, nelielie pakalni, plašumi. Toreiz nodomāju, cik jauki, ja šeit būtu mana lauku māja, kur es varētu brīvi dzīvot bez iestīvinātās krādziņas un kaklasaites. Sapnis ir piepildījies! Tāpēc es vēl šodien jauniem cilvēkiem saku, ka sapņiem ir jātic, tad tie realizēsies,” saka Fricis.
Viņš Gulbenes rajonu ir izbraukājis un iepazinis labāk nekā dažs labs vietējais. Viņš labi saprotas ar gulbeniešiem, kaut arī ir valodas barjera.
“Kad nomira Zigrīda, man bija ļoti smagi, īsu brīdi man ienāca prātā pamest visu un vairs nebraukt uz Latviju. Bet tad es domāju par cilvēkiem, kam vajag to, ko daru. Tas arī bija stimuls darboties tālāk. Es ceru, ka Zigrīda par to priecājas,” saka F.Flūgs.
