Daukstu pagasta pašvaldību turpmākos četrus gadus vadīs sieviete, ko iedzīvotāji sauc par savējo, jo Sandra ir dzimusi un augusi šajā pagastā, soli pa solim pierādot, kas spēj būt uzņēmīga, nebaidās riskēt un vienmēr kaut ko sākt no jauna.
Daukstu pagasta pašvaldību turpmākos četrus gadus vadīs sieviete, ko iedzīvotāji sauc par savējo, jo Sandra ir dzimusi un augusi šajā pagastā, soli pa solim pierādot, kas spēj būt uzņēmīga, nebaidās riskēt un vienmēr kaut ko sākt no jauna. Apmēram pusgadu pirms vietējo pašvaldību vēlēšanām Sandra domājusi, kā rīkotos, ja viņu ievēlētu par pašvaldības vadītāju.
“Zināju, ja tā notiks, – strādāšu. Bijušais pašvaldības vadītājs Guntis Blūms uzrunāja, sakot, ka man jāmācās autoskolā un jāiegūst autovadītājas apliecība, lai varētu strādāt par priekšsēdētāju. Pasmējos, ieteikumu neņemdama nopietni. Pagāja seši mēneši, viņš apvaicājās, kā man sokas autoskolā. Par kādu autoskolu varēja būt runa? Kādā ziemas dienā nolēmu, kāpēc ne? Iestājos un sekmīgi to pabeidzu. Īstenoju arī otru mērķi – iestājos Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, lai studētu vadības zinības. Tam atvēlēta katra svētdiena, jo tās ir nepilna laika studijas. Pirmās divas apņemšanās veiksmīgi īstenojās, tāpēc esmu uzņēmusies arī trešo,” stāsta Sandra.
Izjūt iekšēja parāda sajūtu
Privātā uzņēmuma vadībā un pašvaldības darbā atšķirīga ir pienākumu specifika un apjoms, bet kopīgs – darbs ar cilvēkiem, prasme organizēt un plānot darāmo krietni uz priekšu. Privātajā uzņēmumā Sandra augām dienām domājusi, kā nopelnīt vismaz algas minimumu, kā samaksāt nodokļus. Pagastā jādomā lielākā mērogā.
“Vadot savu uzņēmumu, varēju nopelnīt vairāk vai mazāk, strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram vai nestrādāt nemaz. Šobrīd, būdama pagasta padomes priekšsēdētājas amatā, nevaru atbrīvoties no iekšējas parāda sajūtas kā deputāte. Tagad stāvu uz augstāka pakāpiena, no manis gaida vairāk nekā līdz šim. Tā ir laba sajūta, ka amatā neesmu iecelta ar naidu vai pēc sīvas konkurences, bet esmu gribēta.”
Tāliem plāniem pagaidām neļaujas
Satiekot Sandru, cilvēki nekautrējoties vaicāt, kādiem “Hitlera plāniem” jaunā priekšsēdētāja esot nolēmusi pievērsties. Viņa atbild, ka reāli jāizvērtē ikdiena un materiālās iespējas – cik, ko, kad iespējams paveikt ar pagasta budžeta līdzekļiem. Sandru vada pārliecība, ka vispirms risināmas šodienas problēmas, pēc tam atliks laiks, lai domātu par tālākiem plāniem. Katru dienu ir tik daudz interesanta, ka Sandra baidās kaut ko palaist garām vai nokavēt, tāpēc, no rīta pieceļoties, viņa saraksta dienā darāmo un rīkojas pēc principa: vispirms paveikt to, ko ļoti negribas vai vispār negribētu darīt.
“Man gribas, lai jaunieši pēc studijām atgrieztos dzimtajā pagastā. Tas ir diezgan sarežģīti, bet nav nereāli. Pirmais noteikums – jaunu darbavietu radīšana ar labu atalgojumu, kur būtu vajadzīgi jaunieši ar augstāko izglītību. Uzreiz to būs grūti realizēt. Uz šo mērķi jāiet soli pa solim,” uzskata pašvaldības vadītāja.
Nebaidās no atklātas kritikas
Sandra spēlē ar atklātām kārtīm un vēlas, lai tā rīkojas arī citi. Objektīvu kritiku viņa vērtē augstāk nekā cilvēkus, kas baidās paskatīties acīs un nesaka to, ko domā. Sākot pildīt pagasta vadītājas pienākumus, Sandra pārliecinājusies par pagasta darbinieku pozitīvo un iecietīgo attieksmi. Neizpratne esot tikai tajos pagasta iedzīvotājos, kas uzskata, ka G.Blūms varēja un viņam vēl vajadzēja strādāt.
“Esmu nogurusi no taisnošanās, ka tā nav mana vaina, ka tiku izraudzīta priekšsēdētajas amatam. Esmu pārliecināta, ka ar jaunajiem pienākumiem tikšu galā. Vairāk nekā 40 sava mūža gados esmu iemācījusies uz problēmām raudzīties ar vēsu prātu un atmest nevajadzīgas emocijas. Šobrīd jūtos stabilāk nekā pirms 12 gadiem, kad uzsāku privāto biznesu. Tad man bija lielākas bailes. Sajūtot darbinieku pozitīvo attieksmi, domāju, ka mēs sapratīsimies. Katram mūsu kopīgi paveiktam darbam jākalpo Daukstu pagasta attīstībai.”
Gatava runāt tikai par paveikto
Priekšsēdētāja jau aizvadījusi pirmo pagasta padomes sēdi, kurā apstiprinātas komitejas un izveidotas komisijas, izskatīta virkne pagasta iedzīvotāju iesniegumu. Pagastā turpinās darbs pie apjomīga ūdens attīrīšanas un atdzelzošanas projekta. Priekšsēdētāja ar to iepazinusies būdama deputāte. Projekts ir tikai viens no plāniem, kas prasīs daudz laika. Par pārējiem Sandra pagaidām klusē, uzskatot, ka runāt var tad, kad kaut kas jau paveikts. Viņa pieder cilvēkiem, kas prot nodalīt darba problēmas tā, lai tās neskartu ģimeni. Darba jautājumus Sandra atstāj priekšsēdētājas kabinetā un mājās par tiem nerunā.
“Tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, esmu sapratusi, ka no tā ir vismazākā jēga, ja pati padaru visvairāk melnā ikdienas darba. Jo vairāk es apsēdīšos un par visu mierīgi padomāšu, labuma būs vairāk. Vēlu vakara stundu un brīvdienu darbs nav produktīvs. Daži domā, ka tad, ja mans uzņēmums atrodas vienā ēkā ar pagasta padomi, ar vienu kāju būšu vienā, ar otru – otrā. Tā noteikti nebūs, jo mans vīrs pārzina biznesu. Nenoliegšu, ka sestdienā, izejot no mājas, vēršu “Kaprīzes” durvis, bet zinu, ka pašvaldība un privātais bizness būs strikti nodalīti,” ir pārliecināta Sandra.
Vīrieši var sievietei palīdzēt
Pašvaldības vadītāja smejas, ka mēdzot pati sarežģīt dzīvi, lai pēc tam risinātu sarežģījumus. “Man ir vajadzīga cīņa ar grūtībām. Viss bija it kā iegājis vienmuļā gultnē, jo visu, ko nelielajā privātajā biznesā varēju izdarīt, biju izdarījusi. Tas turpinās, ir stabils un īpašu iniciatīvu neprasa. Pašvaldības darbā būs citādāk. No 35 līdz 40 gadiem dzīvoju bērniem, norokoties ikdienas darbos un sakot sev: “Ko nu es, lai jau tie citi!” Īsts “lauku peles sindroms”, bet pēc 40 gadiem it kā atmodos, saprotot, ka līdz pensijai vēl tālu, ka varu izdarīt vairāk nekā ikdienišķo. Manuprāt, sievietēm šajā vecumā vajadzētu vairāk uzdrošināties. Tas ir sabiedrībā pieņemts standarts, ka par vadītāju var būt tikai vīrietis. Valsts prezidente mums ir sieviete, ir pat grūti viņas vietā iedomāties vīrieti. Sieviete var būt pietiekami izturīga, radoša un spēj vadīt. Nevienam vīrietim, kas viņai apkārt, nav liegts palīdzēt!”
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Sandra Duļbinska.
– Dzimusi: 1963.gada 21.maijā Gulbenes rajona Daukstu pagastā.
– Mācījusies: Gulbenes vidusskolā, iesākusi studijas Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, šobrīd ir 1.kursa studente Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē un apgūst vadības zinības.
– Darbs: pirms vietējo pašvaldību vēlēšanām strādājusi privātajā biznesā – kafejnīcā “Kaprīze”.
Tagad ir Daukstu pagasta padomes priekšsēdētāja.
– Ģimene: precējusies. Vīrs Juris strādā privātajā biznesā. Meita Vika (21 gads) ir Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 4.kursa studente. Dēls Jānis (19 gadi) beigs Gulbenes vakara maiņu vidusskolu.
– Dzīvo pēc principa: lai būtu ērti gan pašai, gan cilvēkiem, kas apkārt.
