Dažu pēdējo gadu desmitu laikā vārds “stress” kļuvis plaši lietojams visā pasaulē. Par šī termina izcelsmi vienota viedokļa nav.
Dažu pēdējo gadu desmitu laikā vārds “stress” kļuvis plaši lietojams visā pasaulē. Par šī termina izcelsmi vienota viedokļa nav. Daži pētnieki uzskata, ka tas radies no latīņu “stringere” (ievilkt), citi saskata pēctecību no senfranču un angļu vārdiem ar visdažādāko nozīmi ( spiediens un sasprindzinājums, bēdas, apsīkums vai nelaime).
Mūsdienu mācības par stresu autors ir kanādiešu patofiziologs, Nobela prēmijas laureāts Hanss Selje (1907 – 1982). Viņš stresu definēja kā “nespecifisku organisma atbildi uz ikvienu tai izvirzīto prasību”.
Tā ir reakcija uz kairinātāju
Ir arī daudzi citi un pēc nozīmes būtiski atšķirīgi stresa apzīmējumi. Lūk, daži no tiem, šķiet, uztverei visvienkāršākie. “Stress – tā ir organisma reakcija uz nozīmīgu kairinātāju”, “jebkura ietekme, kas izjauc dabisko ķermeņa līdzsvaru”. Interesanti, ka pēdējais Londonā iznākušajā medicīniskajā enciklopēdijā “Pingvīns” aizgūtais apzīmējums pēc būtības pilnībā sakrīt ar to definīciju, ko ievērojamais krievu terapeits S.Botkins (1832 – 1889) ir attiecinājis uz slimību kā tādu vispār. “Jebkādu līdzsvara traucējumu, ko nespēj atjaunot organisma spēja pielāgoties, mēs uztveram slimības veidolā… Organisma reakcija uz kaitīgo ārējās vides ietekmi tad nu arī ir slimības pati būtība.”
Terminu “stress” medicīniskajā zinātnē pirmo reizi ieviesa Hanss Selje 1936.gadā. Savukārt sabiedriskajā apziņā stresa jēdziens parādījās dažus gadu desmitus vēlāk un kļuva par plaši lietotu un pat modernu vārdu.
Problēma pastāv sen
Mēģināsim raudzīties uz stresa problēmu no citas šķautnes. Vai patiešām aplūkojamā jautājuma būtība ir tik jauna? Protams, nē. Atgriežoties pie svēto tēvu mācības par kaislībām daudz plašākā nozīmē, mēs vārda “kaislība” nozīmes izskaidrojumā atradīsim – “ciešanas vispār”. Turklāt svētie tēvi (piemēram, svētais Damaskas Jānis) atzīmēja, ka mēdz būt arī kaislības, kas nav uzskatāmas par netikumīgām (dabiskās un no netikumības brīvās kaislības: bads, slāpes, nogurums, darbs, asaras).
Atkarība no kaislībām allaž liecina par slimīgu, neharmonisku, nebrīvu cilvēka stāvokli. Kaislības atstāj ietekmi uz visu (gan fizisko, gan dvēselisko) cilvēka dzīvi, nereti izraisot daudzveidīgas slimības un pat nāvi.
Protams, svētie tēvi nenodarbojās ar cilvēka bioķīmisko izpēti kaislību izraisīto pārdzīvojumu periodā. Viņiem (svētajiem gara cīnītājiem) nebija ne jausmas par adrenalīna, serotonīna, cukura un citu specifisku komponentu līmeņa paaugstināšanos ciešanu periodā. Toties viņi skaidri redzēja, kā ir iespējams pārvarēt šādas situācijas, viņi nemeta vienā kaudzē grēcīgās un negrēcīgās kaislības, nemeklēja šķietamo ienaidnieku ārpusē.
Ietver daudzas nepatīkamas parādības
Mūsdienu jēdzienā “stress” (no psiholoģiskā viedokļa) ietilpst gandrīz visas cilvēkam nepatīkamās un mokošās izjūtas un situācijas: strīdi, konflikti, aizvainojumi, bēdas, pārgurums, skaudība, vilšanās. Stresa robežas ir izplūdušas, ne velti pats H.Selje apgalvoja, ka tikmēr, kamēr cilvēks ir dzīvs, viņš atrodas stresa situācijā. Grēcīgās kaislības nekristīgajiem zinātniekiem paliek neizprotamas. Toties ir atrasts kāds mistiski jauns un neredzams, universāls cilvēces ienaidnieks vārdā “stress”, ar ko cenšas cīnīties zinātne. Ar kādiem līdzekļiem? Ar visdaudzveidīgākajiem – no autogēna treniņa, masāžas, pirtīm, trankvilizatoriem līdz ceļojumiem, meditācijām un pretstresa diētai. Paši cilvēki veca ieraduma pēc nereti meklē palīdzību alkoholā, bet pēdējā laikā daudzi ir aizrāvušies ar narkotikām. Neticības krīze neopagāniskajā pasaulē, progresējošais tikumiskais pagrimums rada aizvien smacīgāku, nepanesamāku esamības atmosfēru. Dzīve turpina sarežģīties, pieaug informatīvās un psihiskās pārslodzes, rodas aizvien vairāk visdažādāko traucējumu tiem, kas dzīves jēgu redz alkatīgā kārē pēc jutekliskām baudām un šās pasaules labumiem. Pastiprinās vispārējais grēcīgums (“šī pasaule slīgst grēkos, kam vārds ir leģions”). Valstis pašas kultivē apstākļus jauniem kārdinājumiem, līdz ar to arī grēcīgu kaislību vairošanos.
Paldies Dievam, ka daba kaut kādā brīnumainā veidā līdz zināmam brīdim vēl saglabā trauslo līdzsvaru, taču vai ilgu laiku?
“Stress – tas ir dzīves aromāts un garša,” – sludina Hanss Selje. Mākslīgi radīto aromātu dēļ drīz vairs nebūs ko elpot!
Jāpateicas Dievam
Svētie tēvi jebkādus dzīves notikumus māca pieņemt vīrišķīgi un nesatricināmi, priecājoties un par visu pateicoties Dievam. Mākslīgā un pārbaudes laikā par ļodzīgu atzītā jēdziena “stress” vietā kristietībai ir zināmas citas, daudz augstākas zināšanas: par grēku nožēlu, grēcīgumu, kaislībām, lūgšanu, pašizziņu un par dievišķo Providenci, bez kā mūsu dzīvē nekas nenotiek. Tātad filozofiski – psiholoģiskā nozīmē “stress” nav nekas principiāli jauns pareizticībai. Vēl vairāk, caur svēto tēvu mācības prizmu problēmas jēga ir saskatāma skaidrāk, bez klātpiejauktās filozofēšanas un spriedelējumiem, kas attiecas uz tā dēvēto “stresu”.
