Lai nodrošinātu kultūras norišu pieejamību Latvijas reģionos, plānots uzskaitīt tur izvietotos kultūras objektus – koncertzāles, bibliotēkas, kultūras namus, izstāžu zāles un citus objektus.
Lai nodrošinātu kultūras norišu pieejamību Latvijas reģionos, plānots uzskaitīt tur izvietotos kultūras objektus – koncertzāles, bibliotēkas, kultūras namus, izstāžu zāles un citus objektus. Vakar šā iemesla dēļ kopā sanāca darba grupa, kas uzsāks Latvijas kultūras kartēšanas projekta izstrādi. Kultūrkartēšana paredz uzskaitīt kultūras objektus Latvijas reģionos, lai turpmāk plānotu to izvietojumu atkarībā no cilvēku apdzīvojuma reģionos un infrastruktūras.
Šīs darba grupas veidotāji gudri nosaka, ka reģionālā attīstība nav iedomājama bez kultūras norisēm, tādēļ, apvienojot pagastus, jāplāno, kur cilvēkiem būs pieejami kultūras objekti. Vai darba grupai zināma lauku dzīve un lauku cilvēks tajā? Vai uzskaitītie kultūras nami un bibliotēkas atkal nebūs tikai cipars papīru krājumā un iztērēta valsts nauda?
Dodoties uz laukiem un redzot diezgan panīkušo un gaužām kluso pagastu dzīvi, līdz šim vienmēr atlika secināt, ka dzīvība meklējama skolā, kultūras namā vai bibliotēkā. Šīs vietas varētu dēvēt par pagasta gaismas pilīm, kuras nevēlas zaudēt neviena pašvaldība, jo tas nozīmētu pazaudēt savu identitāti.
Cilvēki laukos kļuvuši kūtri un maz apmeklē pasākumus, balles un dejas. Kultūras dzīves organizatoriem gandrīz vienmēr jārēķina, vai pēc pasākuma būs iespējams samaksāt mūziķiem un citiem viesiem. Savukārt cilvēkus dzird sūrojamies par pagastu, arī pilsētas, kultūras dzīves vienveidību. Kur ir problēma? Vai izvēles iespējā? Vai līdzekļu trūkumā? Vai pašā cilvēkā? Nogurumā?
Kultūra mājo tur, kur to lolo un uztur. No tā mazumiņa, kas ir katrai pašvaldībai un kultūras speciālista idejām. Ne velti ir vietas, par kuru kultūras dzīvi vienkārši jābrīnās. Tās nevis lēnām elpo, bet ir aizraujošas.
Priecājos, ka pagastu pašdarbnieki darbojas pilnā sparā, un lielpilsētu “kultorgiem” bieži vien jābrīnās, cik daudz laukos ir ansambļu, deju kolektīvu, koru, teātra spēlētāju un citu aktīvistu. Laukus pagaidām izglābj tikai kultūra. Vai arī pareizāk būtu teikt – glābj tie, kas nevēlas novakares un nedēļas nogales pavadīt mājās, kurnot par ikdienas grūtumu, bet dodas veidot pagasta kultūras dzīvi. Viņi kājās uzvelk pastalas, paši pārraksta notis, šuj tērpus izrādēm, apglezno zīdu. Un viņiem tajā brīdī ir pilnīgi vienalga, cik kultūras namu rajonā ir saskaitīts.
