Dūja uz mēness pleca, nakts elpa tik silta un tuva.
Dūja uz mēness pleca,
nakts elpa tik silta un tuva,
tava roka uz manas pieres,
smaržo pēc ievziedu rūgtuma
pilnmēness naktī.
Gribas būt dzīves pilnam
kā sniegpulkstenim rozā rītausmā,
gribas pārdzimt un dzīvot
pareizā laikā,
zem pareizām debesīm.
Sonāte
Vakarblāzma logā lāso,
mēness pļavas krāso
zaļā sudrabā.
Rožu krūmā lakstīgala klus,
taciņas un ceļi dieva mierā dus.
Kaut kā šajā dzīvē ir par daudz,
kaut kā vēl par maz.
