“Smaida – tas ir rets un īpatnējs vārds. Māsai 11.janvārī ir dzimšanas diena, un vecāki gribēja, lai mums svētki būtu vienā dienā,” atceras šīs dienas vārdiņsvētku īpašniece, alūksniete Smaida Ozola.
“Smaida – tas ir rets un īpatnējs vārds. Māsai 11.janvārī ir dzimšanas diena, un vecāki gribēja, lai mums svētki būtu vienā dienā,” atceras šīs dienas vārdiņsvētku īpašniece, alūksniete Smaida Ozola. Viņa strādā individuālā uzņēmumā “Dzīpars”.
“Esmu smaidīga – tas man Dieva dots. Domāju, ka man piestāv šāds vārds. Dzīvē esmu optimiste. Parasti vārdadienas svinu ģimenē un darbā ar kolēģiem,” stāsta Smaida.
Sevi viņa raksturo kā neatlaidīgu, mērķtiecīgu, pacietīgu un dzīvespriecīgu cilvēku. “Esmu cīnītāja. Ja mani apvaino, tad, protams, aizsvilstos, bet ilgi ļaunu prātu neturu. Dzīvoju ar moto – nekad neatkāpties!” uzskata Smaida.”Cilvēkos nepatīk skaudība un mantkārība. Domāju, ka pilnvērtīgai dzīvei cilvēkam vajag ģimeni un patīkamu darbu. Ja būs saskaņa ģimenē, tad arī darbs veiksies. Man dzīvē vissvarīgākie ir bērni. Varu nesavtīgi atteikties no kaut kā, lai tikai viņiem būtu,” saka Smaida.
“Pārdzīvoju, ja mani nepamatoti apvaino. Reizēm esmu diezgan paasa. Mans kvēlākais sapnis – lai meita labi beigtu augstskolu un sasniegtu dzīvē vairāk nekā es,” stāsta Smaida. Dzīvi Smaida nespēj iedomāties bez bērniem, dārziņa un grāmatām. “Grāmatai manā dzīvē ir liela nozīme. Lasu dažādu literatūru, bet nepatīk vardarbīga satura grāmatas,” viņa atzīst.
Smaida ir optimiste un tic, ka šajā gadsimtā atrisināsies gan valstiskas, gan privātas problēmas. “Būs labi. Mūžīgi tā nebūs, jo naktij vienmēr seko diena, tā dabā ir iekārtots,” viņa uzskata.
