Izglītības un zinātnes ministrija Ministru kabineta komitejas sēdei iesniedza koncepcijas projektu “Par valsts atbalstu augstākās izglītības finansēšanā”, piedāvājot trīs augstākās izglītības turpmākās finansēšanas modeļus.
Izglītības un zinātnes ministrija Ministru kabineta komitejas sēdei iesniedza koncepcijas projektu “Par valsts atbalstu augstākās izglītības finansēšanā”, piedāvājot trīs augstākās izglītības turpmākās finansēšanas modeļus. “Izglītības un zinātnes ministrija atbalsta otro variantu, kas neparedz studiju dalības maksas ieviešanu, kas būtu 130 latu gadā, bet iesaka palielināt mācību maksu visiem studentiem, kas neiekļūs budžeta grupās un mācīsies par maksu,” saka izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns.
Koncepcijā viens no variantiem paredz neieviest dalībmaksas, bet maksas studentiem mācību izmaksas palielināt aptuveni divas reizes. Tas būtu attiecināms uz tiem jauniešiem, kas augstskolās iestātos nākamajā mācību gadā.
Studijas kreditēs
Izglītības un zinātnes ministrijas izvēlētais otrais variants paredz valsts dibinātajās augstskolās pakāpeniski turpmāko četru, piecu gadu laikā nodrošināt pietiekamu valsts budžeta finansējumu. Tas nozīmē, ka katram studentam piešķirs tādu finansējumu, kādu paredz reālās studiju programmas izmaksas. Reālās izmaksas būs par pamatu arī studiju maksas noteikšanā maksas grupu studentiem. Faktiski tas nozīmē, ka studentiem studiju maksas palielināsies aptuveni divas reizes, un tiem, kas netiks budžeta studentu grupās, vajadzēs rēķināties vismaz ar tūkstoš latiem gadā. Līdz šim no studentiem, kas studē maksas grupās, prasīta tikai daļēja studiju maksa, tāpēc augstskolām šos studentus vajadzējis uzturēt par valsts budžeta līdzekļiem. Saprotu, ka no valsts budžeta vajadzēs atlicināt mazāk naudas, bet šaubas rada, vai daļa labu potenciālo studentu spēs mācīties maksas grupās, jo budžeta grupās uzņemto studentu vietu skaits diezin vai palielināsies.
Kredītu atmaksās
Lai studētu maksas grupā, tiem jauniešiem, kas nespēs samaksāt prasīto studiju maksu, būs iespējams saņemt valsts kredītu, ko pēc augstskolas beigšanas vajadzēs atmaksāt. Šo valsts palīdzību varēs izmantot to specialitāšu studenti, kas valstī ir vajadzīgas. Ja augstskolas beidzējs strādās valstij vajadzīgajā profesijā, tad, iespējams, kredītu valsts palīdzēs segt. Tomēr nav skaidrs, ko darīt tiem jaunajiem cilvēkiem, kas par savu nākotnes profesiju izvēlēsies tādu arodu, ko valstsvīri uzlūkos par ne tik vajadzīgu. Mēs visi nevaram būt tikai juristi, ekonomisti, uzņēmumu vadītāji, biznesmeņi. Kādam vajadzēs strādāt arī kultūras jomā. Kur ir garantija, ka beigušie radīs darbu savā profesijā, kaut arī tā ir valstij nepieciešama? Man ir skaidrs, ka augstākās mācību iestādes tiešām finansiāli iegūs, bet kā būs ar studentiem? Vai augstskolu mācību programmas būs tik kvalitatīvas un iegūtās zināšanas tik vispusīgas, lai pēc studijām vēl ilgi atlīdzinātu aizdevumu? Ja tā būs – labi. Ja visiem būs darbs – vēl labāk.
Mācies un maksā
Tā varētu raksturot pirmo variantu, kas paredz studiju dalības maksas ieviešanu un nozīmē, ka no nākamā mācību gada sākuma pirmā kursa studentiem vajadzētu maksāt 130 latu gadā. Tas liek aizdomāties, kas būtu labāk – maksāt piedāvāto summu visiem vai meklēt iespēju, kā rast tūkstoti. Runājot par 130 latiem, priecē vismaz tas, ka izmaiņas nav paredzēts ieviest ar atpakaļejošu datumu. Pozitīvi varētu vērtēt arī to, ka šajā variantā studiju maksu varētu atcelt, piemēram, par izcilām sekmēm mācībās, invalīdiem, bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem, kā arī studējošiem no trūcīgām un daudzbērnu ģimenēm. Trešais variants ir šodienas studiju finansējuma modelim atbilstošs.
Izglītība skar katru
Šodien laimīgas var būt tās ģimenes, kurās bērni jau pieauguši un sākuši patstāvīgi strādāt vai arī mācās un strādā, tādējādi vismaz daļēji spējot segt daļu studiju maksas vai uzturēt sevi, maksājot par īrēto dzīvokli, iegādājoties uzturu, apģērbu un tamlīdzīgi. Saprotu, ka arī Latvijā vajadzēs izšķirties, vai pieņemt ASV piemēru, kur augstākās izglītības iegūšana ir tikai par maksu, vai arī saglabāt kaut ko savu. Diemžēl mūs kārdina ārzemju pieredze, tāpēc, tai sekojot, bieži vien virspusēji pamanām labo, aizmirstot par “zemūdens akmeņiem”. Šo ārzemju pieredzi skaidro, ka, lūk, Amerikā studētgribētāji arī ņem kredītu, dodas mācīties un pēc tam sāk strādāt valsts institūcijās, tādējādi kredītu dzēšot. Vācijā jebkuram studentam esot tiesības studēt augstskolā, riskējot pēc tās nebūt nodarbinātam”. Riskēt jau varam visi, tomēr vēlamies justies droši. Ministru prezidents Andris Bērziņš uzskata, ka visām reformām jānotiek pakāpeniski, vispirms veicot sabiedrībā problēmas izskaidrošanas darbu. Tomēr, vai dzīšanās pēc ārzemju pieredzes mūsu valstī neradīs pārāk daudz “atraitnes dēlu”? Arī studiju kredīts ir labāks nekā nespēja samaksāt lielo studiju maksu. Jauniešu vecākus biedē nevis kredīts, bet atteikšanās no studēšanas. Viņus uztrauc bērnu iespējas rast tādu darbu, kas būtu labi atalgots, jo kredīta atmaksa nenozīmē, ka nauda būs vajadzīga tikai šim mērķim. Jaunam cilvēkam ir jāveido sava dzīve, jārod mājoklis. Arī tam ir vajadzīgi līdzekļi. “Dzīvosim, redzēsim,” māca sakāmvārds. Nu ko – dzīvosim, tad jau redzēsim.
