Cilvēka dzīve ir kā grāmata, bagāta ar notikumiem, pārdzīvojumiem, prieka un zaudējumu mirkļiem.
Cilvēka dzīve ir kā grāmata, bagāta ar notikumiem, pārdzīvojumiem, prieka un zaudējumu mirkļiem. Ar grāmatu savu dzīvi salīdzina arī 86 gadus vecais Jānis Laucis, kurš dzīvo pie Gulbenes un Madonas rajona robežas, “Bakanu” mājās, kas šodien pieskaitāmas Madonas rajonam.
“Mana sirds pieder Gulbenes rajonam, bet robežu izmainīt nav pa spēkam,” joko vecais vīrs un stāsta, ka agrākos laikos māja bijusi piederīga Vecgulbenei.
Jāņa Lauča sirdslieta kopš bērnības bijusi dārzkopība. Tagad, kad spēka palicis mazāk, viņš labprātāk kavējoties jaunības un spēka gadu atmiņās, bet piemājas dārza aprūpi uzticot kaimiņos mītošajai māsai. Sirmais vīrs domā, ka dabas mīlestību mantojis no senčiem, jo mātes tēvs bijis Dikļu muižas dārznieks, bet Jānis sevi joprojām uzskata par pārliecinātu mazpulcēnu. Par tādu viņš kļuvis 1933.gadā. Tolaik Latvijā darbojušies vairāk nekā 40 000 mazpulcēnu.
Ilgstošo pieccīņu dalībnieks
“Priecājos par cilvēkiem, kas pēc Atmodas laika palīdzēja atjaunot mazpulku kustību. Esmu bijis mazpulka priekšnieks Madonas rajonā, bet ar Gulbenes rajonu saista radniecības saites. Tolaik mazpulkā augstākā pakāpe, ko varēja iegūt, bija “Līdumnieks”. Par to varēja kļūt tas, kas izpildīja noteiktu lauksaimniecības pasākumu programmu, ievēroja mazpulka statūtus un aktīvi darbojās kādā kultūras jomā,” stāsta J.Laucis.
Katram mazpulka dalībniekam bijusi mazpulcēna apliecība. Tajā ierakstītas viņa prasmes un veikums. Mazpulku kustībā J.Laucis aktīvi darbojies 10 gadus – līdz to likvidēšanai.
“Katru gadu līdzīgi kā šodien notika mazpulku darbu skates, tika rīkotas izstādes, noteikti mājās veicamie uzdevumi. Biju pirmais ilgstošo pieccīņu dalībnieks. Tas nozīmē, ka trīs gadu laikā vajadzēja veikt piecus dažādus darbus. Piemēram, izaudzēt zirgu. Pēc trīs gadiem speciāla komisija vērtēja padarīto. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā mazpulki bija ārkārtīgi spēcīgs veidojums. Tādi tie var kļūt arī šodien,” uzskata bijušais mazpulka dalībnieks.
Ar lepnumu viņš stāsta par Valsts prezidentu Kārli Ulmani, kas tolaik bijis Latvijas mazpulku virsvadītājs.
“Ar Ulmani tikos trīs reizes. Pirmo reizi 1938.gadā, kad kļuvu par pirmo ilgstošās pieccīņas uzvarētāju Latvijā un saņēmu K.Ulmaņa speciālo balvu – kartupeļu racēju,” atceras Jānis.
Tolaik Latvijā katrā apriņķī bijis viens mazpulku darba inspektors. Neesot bijis nevienas nozares, kas nesaistītos ar mazpulkiem. Kā mazpulcēns Jānis 1940. gadā piedalījies dziesmu svētkos un filmējies dokumentālajā filmā “Zem baltzaļā karoga”.
Vienmēr bijis praktiķis
Jānis, kandidējot uz titulu “Diženais mazpulcēns”, sarakstījis brošūru par taupību, kurā spriedumus apstiprinājis ar konkrētiem faktiem. Šodien, iepazīstoties ar uzrakstīto, secināms, ka tajā izteiktās autora atziņas aktuālas arī mūsdienās. Vienīgā recenzentu piezīme tolaik bijusi, ka brošūrā nav minēts Kārlis Ulmanis.
“Dzīvē vienmēr esmu bijis praktiķis. Man bija 34 darbi, ko pratu, būdams mazpulcēns. Tie visi ir bijuši ārkārtīgi noderīgi. Pārzinu lauksaimniecību, protu veikt remontdarbus, ierīkot elektroenerģijas padevi. Zināšanas savulaik palīdzēja saņemt vēl kādu apbalvojumu – iespēju praktizēties Zviedrijā, bet aizbraukt neizdevās, jo Latvijā ienāca citi “saimnieki”, kas pateica: “Nekur tu nebrauksi!”” Jānis nesteidzīgi stāsta, cik daudz cilvēka dzīvi spēj mainīt iekārtu un politisko uzskatu maiņa.
Karojis visās frontēs
“Esmu karojis visās frontēs, izņemot padomju pusi, par to man piemēroja 58.pantu. Trīs reizes tiku ievainots, tomēr galvenais – paliku dzīvs, jo Kurzemes katls nešķiroja – ložu krusa samala gan jaunus, gan vecus. Divas reizes izsūtīja uz Sibīriju, bet tas nekas, katra vieta un pārdzīvotais cilvēku norūda. 1958.gadā atgriezos mājās un vēl paspēju nopelnīt pensiju, bet 15 gadus no dzīves izsūtījums “nogrieza”,” ietrīcas stāstnieka balss.
“Būdams Sibīrijā, nejauši atklāju sava vectēva Jura Lauča slepkavu. Pārzināju elektrības ietaises, tāpēc tiku norīkots elektrostacijā par dežurantu un izsūtījuma laiku pārdzīvoju vieglāk nekā citi. Vienalga, kāds laiks un kāda vara, tas, ko cilvēks prot, daudzreiz palīdz viņam izglābties, pat no nāves,” uzskata sirmgalvis.
Lai to pierādītu, viņš šķetina atmiņu kamolu un stāsta par iesaistīšanos mazpulcēnu pašaizsardzības vienībā, par to, kā 1941.gadā pie Brīvības pieminekļa Rīgā iesaistījies brīvprātīgajos, kā ticis pie “broņas” (nav padots mobilizācijai), kā tomēr nespējis palikt atkritējos, zinot, ka draugi cīnās, tiek ievainoti, krīt, tāpēc labprātīgi aizbraucis uz fronti.
Pensijas gadiem dāvina vaļasprieku
Istabā virs senlaicīga rakstāmgalda novietota fotogrāfija, no kuras rimto ikdienu “Bakanu” mājās vēro jauna skaista sieviete – Jāņa Lauča dzīvesbiedre. Šodien viņa dzīvo vecā vīra atmiņās, bet kādreiz abiem darbošanās dārzā bijusi neatņemama dienas sastāvdaļa.
“86 gadu vecumā cilvēkam nav kur steigties. Kad aizgāju pensijā un bija vairāk spēka, pilnībā ļāvos vaļaspriekam – audzēju puķes un ābelītes, par tām naudu neprasot. Vienā gadā bija gandrīz 800 ābelīšu stādu. Tos atvēlēju skolām un visiem, kas gribēja – lai stāda un atceras mani. Tie, kas kociņus rūpīgi kopa, šodien bauda augļus. Esmu pateicīgs mazpulku kustībai, kurā aktīvi iesaistījos, jo tā neļāva zaudēt saikni ar dzimto zemi,” saka J.Laucis.
Viņš cerējis, ka izdosies izveidot skaitliski lielu mazpulku pagastā, bet pie ieceres ķēries, kad cilvēki vēl baidījušies iesaistīties organizācijās, kas bijušas aktuālas pirmās neatkarīgās Latvijas laikā. Šodien sirmgalvis priecājas, ka mazpulku kustība pamazām atjaunojas, lielākoties – lauku skolās un ne tik vērienīgi kā viņa jaunībā.
“Tagad ir citi laiki un citi noteikumi, tomēr zeme vienmēr būs lielākā vērtība, kāda vien var būt, tāpēc tā kopjama un mīlama. Esmu centies to darīt visu mūžu, kopš tās dienas, kad piedzimu kā viens no četriem dēliem piecu bērnu ģimenē,” saka Jānis Laucis.
