Uzzinot, ka viņai ir vēzis, gulbeniete Lolita raudājusi vairākas dienas. Par neziņu. Par laiku, kas atvēlēts.
Uzzinot, ka viņai ir vēzis, gulbeniete Lolita raudājusi vairākas dienas. Par neziņu. Par laiku, kas atvēlēts.
“Tad sākās cīņa. Ieslēdzās pašaizsardzības mehānisms – es uz visu skatījos it kā no malas. Fiziski es izjutu visas sāpes un mokas, bet es neticēju, ka tas ar mani noticis. Dīvainas izjūtas,” saka Lolita.
Pat diagnozi “zarnu vēzis” viņa uzzinājusi nejauši. Slimnīcā nonākusi, ārstējot pavisam citu slimību, bet profilaktiskajā pārbaudē atrastas vēža šūnas.
“Uzzinot par vēzi, šoks bija tādēļ, ka 1999.gadā mans tētis nomira ar zarnu vēzi. Tieši pēc diviem gadiem to atklāja man. Arī mana mamma ir slimojusi – pirms 30 gadiem viņai atklāja vairogdziedzera vēzi, tomēr viņa vēl šobrīd dzīvo un iet kā ritenītis. Ņemot piemēru no viņas, sapratu, ka vēzi tomēr var uzvarēt,” saka Lolita.
Psiholoģiski smagi bijis doties uz Gaiļezera Onkoloģijas centru. Viņa tur savulaik apciemojusi tēti. Lolitai šķitis, ka centrs ir nāves fabrika. “Paula Stradiņa klīnikā strādā mans jaunības draugs, viņš ir profesors, gastroenterologs. Viņš piedāvāja ārstēties tur. Izturēju operāciju un ķīmijterapiju pusgadu. Toreiz ārsts pateica, ka man ir ļaundabīgs audzējs 2.stadijā. Domāju, ka ārstiem diagnozi tomēr nevajag slēpt. Neziņa ir biedējošāka nekā skaidrība,” uzskata Lolita.
Pēc pārdzīvotā pārvērtē dzīvi
“Pēc pārdzīvotā es pārvērtēju dzīvi. Esmu no jauna piedzimusi. Ir citādāks skatījums uz dzīvību. Tā ir lielākā vērtība. Tagad biežāk pasmaidu, par ko cilvēki uztraucas un “taisa traģēdiju”. Kādas tās reizēm ir “pupu mizas” pret to, ka mums ir dota tāda balva – dzīvība. Varu priecāties par bērniem, man vēl priekšā skaistais mazbērnu gaidīšanas prieks. Es zinu, ka es viņus sagaidīšu. Vēlēšanās dzīvot ir lielāka. Līdz slimībai nīku un ņerkstēju. Tagad es izbaudu dzīvi. Varu teikt, ka šobrīd jūtos laimīga. Tātad slimība man ļāva pārvērtēt dzīvi,” saka Lolita.
Viņa domā, ka slimību izturējusi tādēļ, ka blakus bijis lielisks cilvēks – Lolitas vīrs. Viņš grūtā laikā sievu burtiski iznēsājis uz rokām. “Braucām uz mežu lasīt kadiķogas. Katru gadu man ir šīs tūres. Sāku ar vienu ogu un tieku līdz 20, tad atkal atgriežos līdz vienai ogai dienā. Tas ir nepieciešams imunitātei. Gatavoju kartupeļu lakstu nolējumu spirtā. Kad izgāju ķīmijas kursu, tad lielos daudzumos vārīju auzu novārījumu. Dienā izdzēru pat sešus litrus. Līdz petrolejai nenonācu, bet, ja būtu bijis vajadzīgs, būtu varējusi lietot jebko,” saka Lolita.
Jāmācās piedot
“Šī slimība var piemeklēt jebkuru – gan svēto, gan grēcinieku,” ir pārliecināta Lolita. Viņai liekas, ka šī slimība ir karmiska. “Es ilgus gadus nesu sevī pāridarījumu sāpi. Saka, ka cilvēks nedrīkst sevī turēt aizvainojumu, jo tas cilvēku grauž. Nepiedotas pārestības atstāj rūgtumu, tas cilvēku sagrauž. Arī mans tētis agrāk bija nepatiesi apvainots, viņš visu mūžu to pārdzīvoja. Jāmācās piedot. Arī man pēc slimības radās nepieciešamība kristīties,” saka Lolita.
Suns palīdzēja izārstēties
“Varbūt, ka tās ir manas iedomas, nē, tā tomēr ir mana dziļa pārliecība, ka izārstēties palīdzēja mani dzīvnieki. Man bija afgāņu kurta kucīte Aura. Kad pēc operācijas pārbraucu mājās, man bija grūti. Viņa nāca pie manis, uzlika purnu tieši uz rētas un skatījās acīs. Pēc gada Aura nomira ar vēzi. Veterinārārste paziņoja, ka viņai ir metastāzes. Aura paņēma manu vēzi. Tad redzēju sapni, ka man vajag kaķi. Tagad man ir kaķis un suns,” saka Lolita.
Smags periods bijis, mēģinot atgriezties darba tirgū. Pierasts, ka pēc šīs diagnozes cilvēki darbā neatgriežas. No darba devēju puses Lolita saņēmusi laipni noraidošu attieksmi. Tomēr viņai izdevies atrast darbu.
“Ar labu gribu daudz ko var panākt. Kad ir šāda slimība, vajag dzīvi plānot tālu uz priekšu. Jo ir sliktāk, jo tālākus un lielākus mērķus jāizvirza. Man arī tagad ir tādi mērķi. Vienmēr ir jābūt kādam iesāktam darbam, pie kā atgriezties, piemēram, pie iesākta adīkļa. Lai arī es esmu pārdzīvojusi grūtu periodu un smagu slimību, esmu tāds pats cilvēks kā visi pārējie, es pat esmu mainījusies uz labu. Tātad – tam bija ar mani jānotiek, lai pēc tam varētu dzīvot pilnīgi citā kvalitātē,” uzskata Lolita.
