62. Kā atbildot, koka zari sašūpojās vieglajā vējā. Galotnē vēl vīdēja daži sačervelējušies ābolēni.
62.
Kā atbildot, koka zari sašūpojās vieglajā vējā. Galotnē vēl vīdēja daži sačervelējušies ābolēni.
Pamanījušas saimnieci nākam, govis ieīdējās un paspēra dažus soļus pretim. Jansonmāte apstājās, izvilka no kabatas rupjmaizes šķēli un sniedza Dagnijai.
Še, meit, iedosi Daugavai. Lai lopiņš saprot, ka tagad saimniece un visa noteicēja esi tu.
Tad sieviete piegāja pie vienas no govīm, uzlika apaušus un atāķēja ķēdi.
Nāc nu, meit, iepazīstieties, – viņa mudināja.
Dagnija lēnām tuvojās, sajuzdama, ka sirds krūtīs sāk pukstēt straujāk.
Līdz šim viņa par gaidāmo govs pirkšanu bija domājusi kā par jebkuru citu praktisku pasākumu. Bet nu viņai likās, ka apsveicinās ar vēl vienu dzimtas locekli. Roka viegli trīsēja, nolauzto maizes gabalu govij sniedzot.
Redzi nu, Daugaviņ, tā ir tava jaunā saimniece Dagnija. Esi viņai tikpat rāma un paklausīga, kāda visus šos gadus biji man, – Jansonmāte teica, govij kaklu un ragu starpas kasīdama.
It kā apzinādamās mirkļa nozīmību, govs nesteidzīgi apostīja Dagnijas kleitu. Tad miklais, vēsais purns pieskārās sievietes plecam. Noskrapstēja mīkstam smilšpapīram līdzīgā mēle, un Dagnijas plauksta bija tukša.
Būs labi. Gan jau sapratīsimies. Daugava ir rāms un gudrs lops, – pasmaidīja Jansonmāte un sniedza apaušu saiti Dagnijai.
Paldies! Simtiem paldies!, – tā nomurmināja. Tad atģidās, iebāza roku kabatā un izvilka ar aukliņu pārsietu vīstokli.
Lūdzu! Tā ir ceturtā daļa no cenas, – viņa teica.
Jansonmāte tikai atmeta ar roku.
Paldies, meit, bet vari arī tā nesteigties ar maksu. Patiesībā ne jau es tev, bet tu man labu dari. Ja tu manu Daugaviņu neņemtu, tad man būtu viņa jāpārdod gaļā. Mēs abas taču to negribam, vai ne, – viņa pasmaidīja un vēlreiz papliķēja govij pa tumšo un spīdīgi nobaroto kaklu.
Līdz mājām Daugava rāmi soļoja Dagnijai nopakaļ. Taču sapratusi, ka tiek vesta vēl kaut kur tālāk, bet saimniece paliek sētā, sāka raustīties un īdēt.
Skuķi, paņemiet pīckas, – nokomandēja Dagnija.
Pagaidi, tā gan nebūs, – iebilda Jansonmāte. Viņa ietecēja namā un pēc brīža bija atpakaļ ar puskukulīti formas rupjmaizes.
Ar spēku un bāršanos te nekā nepanāksi. Viss darās tikai ar labu. Nolauz pa gabaliņam un ik pa laikam gotiņu iebaro, tad viņa tev tecēs līdzi kā sunīts, sieviete pamācīja.
Dagnija pateicās un paņēma maizi. Govs apēda nolauzto gabalu, tomēr vēl žēli skatījās uz māju pusi. Taču saimnieces nu vairs pagalmā nebija. Cits nekas neatlika, kā paklausīt. Kad nonāca mežā, kur lops vairs nejuta pazīstamās smaržas, viņš kļuva pavisam rāms.
Gudra govs. Ar tādu būs viegli galā tikt. Pat tu un meitenes varēs viņu slaukt, – Dagnija priecīgi uzsauca Lanai.
Tā gan pamāja, taču turpināja soļot klusēdama. Viss “Kraujiņās” redzētais joprojām satrauca un mulsināja sievietes prātu. Likās, ka viņa uz brīdi bijusi pilnīgi citā pasaulē, kur līdzās realitātei mājo teiku tēli un senču gari. “Kraujiņas” bija maza laimes zeme, kurā piestāj laiks un pat lietainās dienās spīd saule. Daudzi vēlējās tā dzīvot, tomēr nespēja. Kāpēc tā? Kur bija tas noslēpums, kas “Kraujiņas” šķīra no pārējām līdzīgām zemnieku sētām?
Mammu, tā tantiņa gan bija mīļa, – izsaucās Alla, Lanai līdzās piestādama. – Redzi, ko viņa mums ar Madaru katrai iedeva.
Un mazā izvilka no kabatas sauju sārtos papīrīšos ietītu ledeņu.
“Mīļā, labā Jansonmāte,” Lana nodomāja. Neizskatījās, ka šī sieviete būtu īpaši bagāta, tomēr viņai vienmēr bija pilnas saujas ko dot. Turklāt, Jansonmāte deva nevis tāpēc, ka cerēja reiz saņemt atpakaļ, bet gan tāpēc, ka tas viņai sagādāja prieku.
