SIA “Rainis” valdes priekšsēdētājs Pēteris Gabranovs ir mūsu tautas pārstāvis, kas pirms 15 gadiem 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarību.
SIA “Rainis” valdes priekšsēdētājs Pēteris Gabranovs ir mūsu tautas pārstāvis, kas pirms 15 gadiem 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarību. Viņam ir savs viedoklis par Latvijas okupāciju.
Okupācija, kas sākās 1940. gada 17.jūnijā, baigais gads, ko vajadzēja pārdzīvot, latviešu tautas apziņā atstāja dziļas pēdas. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju bija drūmi, jo bez iemesla bija pakļauti represijām vairāku iemeslu dēļ. Piemēram, tāpēc, ka pārāk labi strādāja, bija nedaudz turīgāki nekā citi, pēc okupantu uzskatiem veica nepiemērotu darbu, strādājot robežsardzē, policijā un tamlīdzīgi. Neieredzēja arī tos, kas bija cīnījušies par Latvijas neatkarību. Konkrēts likuma pants noteica, kādas represijas cilvēkam piemērojamas – nošaušana vai izsūtīšana uz Sibīriju. Tas radīja situāciju, ka Latvijā lielākā daļa iedzīvotāju vāciešus sagaidīja kā atbrīvotājus – ar sālsmaizi un ziediem. Bija daudz latviešu, kas palīdzēja vāciešiem ieņemt Latviju, lai tādējādi atbrīvotos no pirmajiem okupantiem. Apmēram 150 000 latviešu puišu iesauca vācu armijā.
Kad Latvijai no jauna tuvojās Sarkanā armija, daudzi bēga projām no Latvijas uz ārzemēm – Vāciju, Zviedriju un citām valstīm. Tie bija latviešu cilvēki, kurus šodien daļa sabiedrības dēvē par “sarkanajiem” un “brūnajiem fašistiem”. Aizbraucēju skaitā bija arī mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga. 1940.gada okupācijas sekas Latvijā tautā radīja lielu naidu, kādu pirms tam Latvija nepazina.
Latvijas atbrīvošana no vācu okupantiem un Sarkanās armijas okupācija valstī ienesa atkal jaunu nelaimi, jo tad sākās vēl lielākas represijas. Daudzi cilvēki iebēga mežā, un cerot, gaidīja, ka varbūt palīgā nāks angļi un palīdzēs atjaunot Latvijas neatkarību. Šajā laikā daudzi Latvijas patrioti aizgāja bojā, jo okupanti viņus uzskatīja par tautas ienaidniekiem – bandītiem. Tāpēc uzskatu, ka latviešu tautai, apzinoties vēstures notikumus, šodien ir jāpauž noteikta attieksme, lai gan daudzu, kas slēpās mežā, vairs nav mūsu vidū. Arī 50 okupācijas gadi ir atstājuši sekas cilvēku domāšanā. Uz tiem, kas palīdzēja okupācijai, mēs raugāmies ar divējādām izjūtām – ar nosodījumu un žēlumu. Avīzē izlasīju, ka 9.maijā ļaudis pulcēsies Gulbenes brāļu kapos, bet es zinu un neesmu aizmirsis to, kā “sarkanie” okupanti ar buldozeru savulaik nolīdzināja latviešu kapavietas, ar šādu paņēmienu daudzviet liekot aizmirst par Latvijas neatkarības cīnītāju atdusas vietām.
Uzskatu, ka, pēc Latvijas likumiem, okupācijas laikā mūsu valstī ir ieradušies daudz cilvēku, kam te nevajadzētu būt, jo viņi iebraukuši okupētā teritorijā, uzskatot, ka viņiem ir tiesības te uzturēties kā atbrīvotājiem. Manuprāt, atbrīvotāji kādu teritoriju vai valsti atbrīvo un aizbrauc uz savām dzimtajām mājām. Tie, kas paliek, saucami tikai par okupantiem. Ir ne mazums piemēru tam, kāda ir okupantu rīcība Rīgā mūsdienās. Viņi zaimo mūsu valsts svētumus, izkliedz dažādas frāzes, sakot, ka Latvijas neatkarība viņiem ir traģēdija, jo ir grūti atteikties vai ierobežot līdzšinējās privilēģijas. Tas ir dramatiski, ka tie, kas vada Latvijas svētumu zaimošanu, ir ebreju tautības cilvēki. Vai šīs tautības pārstāvjiem tāpat nepietiek ciešanu? Vai viņi ir aizmirsuši vēsturi? Kāpēc kļūt par okupantu lielākajiem aizstāvjiem, nicinot latviešu valodu, saucot latviešus par fašistiem, tikai tāpēc, ka latvieši vēlas būt savas valsts saimnieki? Es uzskatu, ka “sarkanie fašisti” latviešu patriotus sauc par fašistiem. Mans tēvs arī bija leģionārs. Kāds viņš fašists – latviešu zemnieks? Vai tie nebija mūsu “atbrīvotāji”, kas 1949. gadā uz Sibīriju izveda latviešu zemniekus, vecus cilvēkus un bērnus. To, ka gar vilcienu sliedēm palika neskaitāmas kapu kopiņas, arī nodrošināja “atbrīvotāji”, tie, kas šodien skaļi kliedz, ka mūsu dēļ ir lējuši savas asinis.
