Mūzika vai nu kļūst, vai nekļūst par cilvēka dzīves pavadoni. Lizumnietim Miervaldim Vilnim tā ir ne tikai mūža, bet katras dienas un stundas nepieciešamība.
Mūzika vai nu kļūst, vai nekļūst par cilvēka dzīves pavadoni. Lizumnietim Miervaldim Vilnim tā ir ne tikai mūža, bet katras dienas un stundas nepieciešamība. Ja paša rokās nav iegūlis kāds mūzikas instruments, Miervaldis ieslēdz magnetofonu, un istabu pieskandē melodijas, ko spēlē lauku kapela.
“Jauniešiem lauku kapelas muzicēšana nepatīk. Viņiem vajag ritmu, lai varētu lēkāt, nevis dvēseles mūziku. Gan pienāks laiks, kad modē būs atkal viss vecais, jo dzīve to pierāda,” saka sirmais muzikants, kuram vārds “muzikants” ir goda apzīmējums. “Nekad neesmu uzstājies viens, bet kopā ar citiem,” viņš piebilst.
Mīlestību uz mūziku Miervaldis ir mantojis no senčiem. Viņa māmuļa lieliski pratusi spēlēt ģitāru, ar savu priekšnesumu radot interesi arī dēlā. Savukārt vectēvam Jānim Piņķim padevusies vijoles spēle. Pieminot vectēva vārdu, Miervaldis uzmanīgi noņem pie sienas novietoto vijoli, gandrīz nemanāmi to noglāsta un mudina uzminēt, kurā gadā vijole izgatavota. Instrumenta iekšpusē ierakstīto gada skaitli izdodas izlasīt tikai ar pūlēm – 1779. To izgatavojis itālis Jozefs Guarneriuss.
“Vectēvs vijoli nopirka 1900.gadā no kāda apkārtceļojoša ebreja par vairākiem cara laika rubļiem. Kara gados instruments vienmēr bija kopā ar viņu gan Krievijas plašumos, gan bēgļu gaitās. 1946.gadā vectēvs nomira, bet vijole turpina dzīvot,” stāsta Miervaldis un min simfonisko orķestri, kas savulaik darbojies Lejasciemā. Līdz ar citiem mūzikas instrumentiem tajā skanējusi arī Itālijā izgatavotā vijole. Vēlāk, kad vectēvs pārcēlies uz dzīvi Lizumā, viņš vadījis kori, meldiņus izspēlēdams uz vijoles, kā arī braukājis apkārt pa mājām, lai mācītu bērniem mūziku.
Bez dvēseles neskan
Miervaldis atceras, ka vectēvs nelabprāt ļāvis mazdēlam spēlēt vijoli tāpēc, lai zēns to nesanerrotu. “Ikvienu mūzikas instrumentu iespējams sanerrot, ja ar to nerīkojas lietpratējs. Tad vijole vairs neskan kā iepriekš. Ja kāds pirms manis būs spēlējis, piemēram, cītaru vai vijoli, uzreiz pateikšu. Vai zinājāt, ka vijolei iekšā atrodas dvēsele? Tā ir no egles koka darināta mēlīte, ko vispirms iesien divos diedziņos, lai precīzi varētu ievietot noteiktā vietā starp abām instrumenta sienām. Ja vijolei izņem dvēselīti, mūzikas instruments skanēs kā kaste, kam pārvilktas stīgas,” stāsta muzikants.
Jaunībā Miervaldis darinājis kokli, bet ķerties pie vijoles neesot uzdrošinājies, lai gan zinājis, ka vijolei tāpat kā koklei vajadzīgs kļavas koks un skanošā egle. “Tēva mājās pirms kara bija pat divas kokles, jo tolaik tās bija modē. Uz kokles spēlēja gan kultūras darbinieki un rokdarbnieki, gan mazpulcēni.
Miervaldis stāsta, ka kokles apakšu veidojis no cieta kļavas koka, bet virspusi darinājis no skanošās egles. “Ne katrs koks ir piemērots mūzikas instrumenta gatavošanai. Arī ne katra egle der. Jāizvēlas tikai tā, kurai, pieklauvējot, rodas dzidra skaņa. Eglei jābūt augušai daudzus gadus. Esmu Tirzā pie vecas rijas nozadzis vienu skanošās egles baļķēnu. Koklei der ģitāras, vijoles un arī klavieru stīgas. Būtiski, lai instruments turētu skaņu. Tas panākams, izmantojot cietu koksni,” skaidro Miervaldis un, jokojot, piebilst, ka visvieglāk esot spēlēt uz otra cilvēka jūtām.
“Muzikantam ir vajadzīga muzikālā dzirde. Ja tās nav, nevar ne tīru meldiņu nospēlēt, ne instrumentu pareizi noskaņot. Lepojos, ka esmu apveltīts ar lielisku muzikālo dzirdi, jo visus mūzikas instrumentus skaņoju pats.”
Nelielajā “Mazsaliņu” mājas istabā pa rokai nolikta arī cītara, ko Miervaldis labprāt uzspēlē. Šī esot trešā. Pēdējās divas cītaras – vietējo meistaru gatavotas. Īsti lietpratēji bijuši Roberts Bērziņš un Jānis Samsons.
Velna bungu īpašnieks
Vecais vīrs ir vienīgais velna bungu īpašnieks. “Savulaik katru gadu arī lauku kapelām vajadzēja piedalīties skatēs. Vienā gadā skate notika Smiltenē. Tur muzicēja arī lauku kapela no Valmieras rajona Rencēniem. Viņiem līdzi bija velna bungas, kas taisīja pamatīgu troksni. Tā dēļ instruments ieguvis savu nosaukumu. Ellē arī esot tāds troksnis. Nolēmām, ka arī mums kapelā tādas noderētu,” teikto Miervaldis apliecina ar sparīgu paštaisītā instrumenta skandināšanu. Velna bungu gatavošanai viņš veltījis divus mēnešus, lielāko laiku pavadot mežā un nolūkojot piemērotu kadiķa zaru, kam piestiprināt stiepli, lai uz tās pareizā secībā savērtu dažāda lieluma bungu šķīvjus. Tos viņš salūkojis Lizuma kultūras namā. “Kapelā var piesist arī parastās bungas, bet tas tomēr nav tas, kas šīs,” uzskata Miervaldis. Viņš prāto, ka vēl vajadzētu izgatavot veļasdēli – mūzikas instrumentu, kas arī raksturīgs lauku kapelām, tikai diezin vai būšot, kas to spēlē,jo no kādreizējās Lizuma pagasta lauku kapelas šodien palikuši tikai divi dalībnieki.
Varētu veidot muzeju
Miervaldis joko, ka varētu veidot muzeju, jo īpašumā ir vairāk nekā desmit mūzikas instrumentu. Starp tiem ir ne tikai jau minētie, bet arī ugunsgrēkā cietušās klavieres un vairāki pūšamie instrumenti, sākot no stabules, beidzot ar basu. Tas esot vienīgais pūšamais instruments, ko Miervaldis tā arī neesot iemācījies spēlēt.
“Manā dzīvē uz palikšanu mūzika ienāca tad, kad mācījos Gulbenes arodskolā. Tolaik par mūzikas skolotāju strādāja Alberts Mucenieks. Viņš bija ne tikai orķestra diriģents, bet arī ērģelnieks Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Viņš lika mums saprast, ka mūzikas skola iemāca teoriju, bet prakse nerodas bez spēlēšanas. Katru dienu ir jāspēlē vairākas stundas. Biju jauns – spēlēju bez pārtraukuma, tagad, kad astoņus gadus neesmu cītīgi tam pievērsies, jūtu, ka pirksti tik labi vairs neklausa,” stāsta Miervaldis un atceras, kā pēc atgriešanās no gūsta iesaistījies Lizuma lauku kapelas veidošanā un spēlējis akordeonu, kā savulaik darbojies Gulbenes kultūras nama Tautas pūtēju orķestrī “Degsme”.
Izvēlas Vintera dziesmas
Pirms kara populāri esot bijuši Alfreda Vintera skaņdarbi. Arī padomju gados tie skanējuši ar divkāršu sparu. “Mani vienu reizi augsta ranga vīri par šādu rīcību izsauca uz pārrunām un jautāja, kāpēc kapela spēlē Ulmaņlaika dziesmas. Teicu, ka tie nav Vintera, bet Blantera skaņdarbi. Noticēja,” smejas Miervaldis un dungo tautā bieži dziedāto “Vaidavu”. Krievu tautības cilvēki to dzirdot, nākuši klāt, situši plaukstas, pieprasīdami atkārtot dziesmu par “davai, davai”. Muzikants stāsta, ka visgrūtāk esot bijis spēlēt kāzās, jo divas dienas praktiski nav bijis iespējams atpūsties. No spēlēšanas bieži vien sapampusi plaukstas locītava.
“Esmu spēlējis arī 68 kapsētās. Šodien tādu slodzi nespētu izturēt, tāpēc kavējos tikai atmiņās. Prātoju, ka vajadzētu apkopot arī muzikanta atmiņas, tāpat kā to esmu darījis saistībā ar ģimeni un arodskolā aizvadītajiem gadiem, kur biju 13. izlaiduma audzēknis,” saka Miervaldis un nesteidzīgi citu pēc citas pārlapo pierakstu lappuses. Katrā no tām – viņa dzīve. Starp sīki aprakstītajām lapām glabājas arī 1940./41. mācību gadā 3.klases skolēnam Miervaldim Vilnim izdotā liecība.
Saimnieks skubina uzlūkot video un audio kasešu kolekciju. Lai tajā iespējami ātrāk orientētos pat nezinātājs, kasetes ir numurētas, un izveidots to saraksts. Miervaldim patīkot video kasetēs ierakstīt dažādus koncertus, dziesmu un deju svētku pasākumus, Rīgas kinostudijā tapušās mākslas filmas. Viens no pēdējiem ierakstu nosaukumiem liecina, ka veco vīru ieinteresējusi arī politiskiem jautājumiem veltīta pārraide, kas bijusi ar 108.kārtas numuru. Miervaldis pārliecināts, ka viņa kolekcija ir un paliks Latvijas notikumu vēstures lieciniece.
