66. – Turklāt likumi mums mainās tik ātri, ka vienkāršs mirstīgais tiem nemaz nespēj izsekot. Bet ieņēmumu dienests tikai to vien gaida.
66.
– Turklāt likumi mums mainās tik ātri, ka vienkāršs mirstīgais tiem nemaz nespēj izsekot. Bet ieņēmumu dienests tikai to vien gaida. Ja cilvēks kur kļūdās vai nepamana kārtējo likuma labojumu, viņi tūdaļ ir klāt un uzliek maksāt tādu sodu, ka visu atlikušo gadu nākas strādāt bez peļņas.
– Man jūsu tiešām žēl, – līdzjūtīgi nopūtās Olafs. – Varbūt palīdzēs mans kokteilītis? Es to saucu par “mundruma dzērienu”. Īpaši palīdz brīžos, kad šķiet, ka pasaule gāžas kopā.
Sieviete pasmaidīja un paņēma glāzi. Slaidie pirksti vāri satvēra zaļo plastmasas salmiņu.
– Tiešām gards, – viņa paslavēja, malku nobaudījusi, tad atģidās: – Bet – sēdieties taču!
– Kad strādāju naktsklubā Rīgā, es šādas tādas interesantas lietiņas iemācījos, – smaidot paskaidroja Olafs, sievietei iepretim apsēzdamies.
– Jūs esat strādājis kādā no Rīgas naktsklubiem? – Imandra pārjautāja. Jaunā ziņa Olafa vērtību viņas acīs ievērojami palielināja.
– Esmu bijis gan bārmenis, gan dejotājs, – attrauca Olafs. Viņam patika iespaids, kādu teiktais atstāja uz Imandru.
– Laikam labi pelnījāt, – viņa pasmaidīja, brīdī vīrieti vērtējoši vērojusi.
– Pietiekami, lai varētu dzīvot tā, kā pašam patīk, – pašapzinīgi attrauca Olafs.
– Tad nu gan jums lauki nebūs piemērota vieta. Te katrs santīms nāk ar lielām grūtībām, – pavīpsnāja Imandra.
– Jā, viegli te tiešām nav, – piekrita Olafs. – Kad redzēju, cik nolaisti ir “Ratenieki”, es biju tiešām satriekts. Nu man ir radušās šādas ieceres, kas jau tuvākajā laikā var nest labu peļņu, – viņš daudznozīmīgi pasmaidīja.
– Nu, jā, jums jau ir savs īpašums Rīgā. To var izmantot par ķīlu un iegūt nepieciešamo starta kapitālu, – Imandra piezīmēja.
Olafs sarāvās. Viņš jau sen bija aizmirsis, ka būtu ko tādu sievietei teicis. Bet Imandra atcerējās. Acīmredzot viņa ļoti rūpīgi sekoja līdzi visam, ko vīrietis saka. Tas nozīmēja, ka pat niecīgākā neuzmanība no Olafa puses var saraut trauslo simpātiju pavedienu, kas pamazām sāka starp abiem veidoties. To nu vīrietis nevarēja pieļaut. Braši izslējies, viņš bez mazākās stomīšanās apliecināja:
– Tieši tā, kundze, jums ir pilnīga taisnība! Un, kad man beidzot būs nauda, tad Lauči pieredzēs īstus brīnumus. “Ratenieki” taču atrodas lieliskā vietā. Visapkārt mežs, kurā var ogot, sēņot vai vienkārši pastaigāties. Skaistule Gauja mājām tik tuvu, ka gandrīz vai ar roku aizsniedzama. Pļavu vietā var ierīkot golfa laukumu un tenisa kortus, kas pēdējā laikā dikti nāk modē. Esmu pārliecinājusies, ka arī atdeve šim projektam būs. Mans draugs strādā tūrisma birojā Vecrīgā. Kad viņš manus īpašumus ieraudzīja, tad sajūsmā izsaucās: “Ja tev būs viesu māja, tad apsolu, ka klientus sagādāšu. Spēj tik ņemt pretim,” – Olafs klāstīja, pats svēti ticēdams visam, ko saka.
Un, ja labi apdomāja, kāpēc gan šī skaistā iecere tiešām reiz nevarētu tikt realizēta? Vai Olafs nebija pietiekami enerģisks un izdarīgs? Vai viņam trūka radošas izdomas un neatlaidības? Jā, šobrīd vīrietim nebija naudas. Taču viņš bija simtprocentīgi pārliecināts, ka reiz to sagādās. Tiesa gan, Olafam nebija arī drauga, kurš strādā tūrisma firmā Vecrīgā. Bet varbūt šādu draugu varēja pameklēt tepat Laučos?
– Jā, “Ratenieki” tiešām ir skaista vieta, – piekrita Imandra. – Tomēr augstas klases viesu mājai ir augstas prasības. Lai tās īstenotu, jums būs vajadzīgs krietni daudz naudas, – viņa piezīmēja, piemiegtām acīm Olafu vērodama.
– Zinu, bet domāju, ka tā man nebūs problēma. Ja ne citādi, apvienosimies ar draugu un strādāsim divatā. Viņš gādā naudu, es labiekārtoju māju un zemi. Tai lietai vajadzētu iet, – Olafs palika pie sava.
– Var jau būt, ka naudu varētu aizdot arī kāds tepat uz vietas, – Imandra domīgi teica. Olafu pārņēma neomulīga sajūta, ka viņa spēj nolasīt vīrieša domas.
– Piekrītu, taču pagaidām es te vēl nevienu nepazīstu, – viņš pasmaidīja.
– Tad ir jāmeklē kāds, kurš jūsu vietā var šo lietu nokārtot, – pasmaidīja arī sieviete.
– Un, kurš tas būtu? Varbūt jūs, – Olafs jautāja, sapratis, ka dzelzs ir pietiekami karsta, lai to kaltu.
– Varbūt, – nenoteikti attrauca Imandra. Viņa tomēr vēl nejutās tik pazīstama ar šo vīrieti, lai pieteiktos viņam palīgos.
Sievietes neizlēmība aizskāra Olafa patmīlību. Taču viņš nebija no tiem, kurus šāda attieksme atvēsina. Piebīdījis sievietei tuvāk kokteiļa glāzi, vīrietis pasmaidīja:
– Dzeriet, citādi atdzisīs!
Joks gan nebija visai izdevies, tomēr pasmaidīja arī sieviete.
– Laikam gan šovakar vairāk nedrīkstu. Tāpat te sēdēšu vēl stundas trīs, – viņa teica kā taisnodamās. – Sakiet, kur jūs strādājat? – viņa pēkšņi jautāja, kad Olafs, atvainojies par traucējumu, cēlās, lai dotos projām.
– Gaterī, – vaļsirdīgi atbildēja vīrietis, piešķirdams balsij iespējami sāpīgu noskaņu.
– Ai! – izsaucās sieviete neviltotā pārsteigumā. – Tas nevar būt! Jūs mānāties. Ar jūsu iznesību un prasmi uzvesties strādāt tik riebīgā vietā?
– Diemžēl, jā, – māksloti bēdīgi novilka Olafs. – Jūs jau pati teicāt, ka laukos nauda nāk grūti. Šobrīd es to izbaudu pilnā mērā.
