67. Man tiešām žēl, – novilka sieviete un paberzēja pieri.
67.
Man tiešām žēl, – novilka sieviete un paberzēja pieri. – Ziniet, šovakar man tiešām nav laika runāties, bet pēc dienām trim es jūs atkal labprāt redzētu. Jūs taču atnāksiet, vai ne?
Un viņa tik sirsnīgi ieskatījās Olafam acīs, ka vīrietis no prieka gandrīz vai iegavilējās. Tomēr ārēji viņš saglabāja pilnīgu mieru.
Es būšu, – Olafs teica, godbijīgi noliecās, maigi saņēma sievietes roku un noskūpstīja to. Tad viņš žigli apriezās un izgāja no istabas.
Imandrai no brīnumiem mute palika vaļā. Spriežot pēc Olafa ārienes, viņam bija nopietnas finansiālas problēmas. Tomēr ar savu iekšējo būtību vīrietis sievieti arvien vairāk fascinēja.
Tūdaļ var redzēt, ka cilvēks smalkā sabiedrībā grozījies. Nav tāds kā vietējie lauku lāči, kuri pat trīs teikumus sakarīgi pateikt neprot, – Imandra pavīpsnāja.
Krietnu brīdi sieviete domīgi vērās vīrieša atstātajā glāzē, kuras dibenā vēl laistījās lāse dzintardzeltena šķidruma. Tad Imandra atkal noliecās pār saviem papīriem.
* * *
Trešā novembra rīts ausa stindzinoši auksts. rūpīgi padzirdījusi un pabarojusi Daugavu, Dagnija ņēma piena spaini un rāmā gaitā soļoja uz māju. Tomēr pagalma vidū sieviete apstājās, lai uzpūstu siltu elpu nosalušajām plaukstām.
Vēl viena vasara ir pagājusi, – viņa rūgti pasmaidīja un pēkšņi atskārta, ka nespēs šo dienu mierīgi pavadīt mājās.
Jau mēnesis bija aizritējis kopš māsas dzimšanas dienas, tomēr visu šo laiku Dagnijai nedeva mieru viena doma – Jānis Kubulis. Ja arī viņš tiešām bija pagalam nodzēries un sitās ar nabadzību, tad Dagnijai tas bija jāredz pašai savām acīm. Turklāt, vai mazums bija redzēts, ka iejūtīga un gudra sieviete spēj atgriezt uz pareizā ceļa pat rūdītus plenčus? Un pat ja nekas nevarētu Jānim vairs līdzēt, Dagnijai tomēr bija jāiet. Kāda neredzama vara viņu vilka pie vīrieša, par kuru bija sapņojusi lielāko sava mūža daļu.
Dagnija ķēra spaini un teciņus metās uz istabu.
Man šodien norunāta viena lieta ar Loniju, tāpēc mājās būšu pavēlu, – viņa pavēstīja tik skaļi, lai visi dzird, un sāka steidzīgi ģērbties.
Pēc nepilnām desmit minūtēm sieviete jau naski soļoja pa smilšaino māju ceļu. Sīkās peļķes bija pārvilkušās ar plānu ledus kārtiņu, kas zem kājām kraukšķēja kā plīstoši stikli. Sala skartā zāle izskatījās tik nedabīgi zaļa, it kā būtu iecukurota. Tomēr siltajos rīta saules staros tā pamazām atspirga. Kokiem gan vairs nebija ko zaudēt, jo aizvadīto dienu lietavas un vējš vēl nesen tik košo lapu rotu bija pārvērtis pelēkbrūnā, pamazām trūdošā paklājā…
Lai gan Dagnija nebija no bailīgajām, tomēr vietā, kur tikai pirms trim mēnešiem tika atrasts mironis, gaita kļuva veicīgāka un sirds krūtīs iepukstējās straujāk. Skatiens bažīgi iztaustīja kuplo egļu puduri. Vai nu mazums bija dzirdēts par mošķiem, kas tādās nelāgās vietās uzglūn vientuļiem gājējiem! Taču jau pēc īsa brīža satraukuma pilno piesardzību nomainīja dusmas. Tieši šā cilvēka dēļ taču “Rateniekos” bija ienākusi lielā nelaime – Kristiānas slimība. Lai gan ārstēšanās ritēja labi un meitai kuru katru dienu vajadzēja būt mājās, tomēr māte gluži labi saprata, ka pilnīgi vesela viņa vairs nebūs nekad. Un, kas notiks ar mazuli, kuram pavisam drīz bija jānāk pasaulē? Varbūt viņš jau piedzims kropls, vai arī vispār nebūs dzīvotspējīgs?
Dagnija smagi nopūtās un pielika soli. – Šīs nu gan nav īstās domas, puišus raudzīt ejot, – viņa pie sevis pasmīnēja.
