Šodien aust zelta saule un dziesmas par mīlestību dzied zelta lakstīgala, dobēs zied zeltainas puķes un spožāk par zvaigznēm debesīs pirkstā iemirdzas zelta gredzens, jo 21.maijs ir Zelta kāzu diena gulbeniešiem Mirdzai un Jānim Kokariem.
Šodien aust zelta saule un dziesmas par mīlestību dzied zelta lakstīgala, dobēs zied zeltainas puķes un spožāk par zvaigznēm debesīs pirkstā iemirdzas zelta gredzens, jo 21.maijs ir Zelta kāzu diena gulbeniešiem Mirdzai un Jānim Kokariem.
50 gadi līdzinās vienai dienai, jo ir bijis tik viegli būt kopā, lai pavasaros ieklausītos, kā dīgstoši zāles stiebri sarunājas, kā saule iesēžas kopīgi stādītas ābeles vainagā, lai redzētu, cik viegli lūzt maizes rieciens mīļu roku dalīts, lai sajustu, kā silta piere piespiežas pierei un gādīgas rokas pasniedz veldzējoša ūdens trauku, lai izjustu, cik gaidot ir grūti vienam klusumu dzert.
Nav aizmirsta tālā maija diena, lai, gadiem ejot, atdotu to aizmirstības putekļiem vai ļautu pieveikt raizēm. Tikpat mirdzošu un tīru, kāda tā bijusi pirms pusgadsimta, viņi to nesīs līdz mūža galam.
Ar vienu dzīvi daudz par maz
“Iepazināmies Gulbenes pasta 1.maija ballē. Mūs saveda kopā Jāņa draugs un mana draudzene. Jānis aicināja mani dejot. Kopš tās dienas “nodejojām” gadu un 20 dienas, lai tad svinētu kāzas. Viss notika vienkārši, bez īpašas bildināšanas. Jānis man patika un gribēju būt kopā,” stāsta Mirdza, ik pa brīdim uzlūkojot vīru, bet viņš smejas un piebilst, ka tāpēc jau esot strādājis par sakarnieku.
Kāzu ceremonija notikusi Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā, kas tolaik atradusies Rīgas un Bērzu ielas stūrī, bet par sievu un vīru abus pasludinājis Uldis Rijnieks.
“Brālēns mūs gribēja vest ar automašīnu, bet pie Svelberģa tā iestiga, tāpēc uz nodaļu kopā ar viesiem gājām kājām. Mugurā man bija zila kleita. Biju nolēmusi, ka pirms ceremonijas pāraušu kurpes, bet, steidzoties, labākās aizmirsu. Tā arī stāvēju blakus līgavainim salāpītās kurpītēs. Tas nekas – mūžu esam nodzīvojuši,” saka Mirdza. Abu skatieni atkal satiekas, lai izstarotu mīlestību.
Neatlika laiks strīdiem
Sākumā abi mitinājušies nelielā dzīvoklītī Gulbenes centrā, bet kad Jāņa vecāku mājas “Kokari”, kas atrodas Raiņa ielas galā netālu no Valmes ezera, pievienoti pilsētas teritorijai, jaunā ģimene pārcēlusies uz “Kokariem” un pamazām sākuši atjaunot ēku, kas pamatīgi bija cietusi kara laikā.
“Pirmo reizi, ienākot pa vīra vecāku namdurvīm, biju samulsusi un nobijusies, jo nezināju, kā mani uzņems, bet bija labi. Mazajā perēklītī visiem pietika vietas,” Mirdza klusi stāsta.
“Mums nebija laika strīdiem, jo pa dienu bijām darbā, bet vakaros pakāpeniski, var teikt, ka no pamatiem, pārbūvējām māju. Daudz laika abi pavadījām mežā. Ar rokas zāģi zāģējām kokus un gatavojām malku. Visu mūžu, ja vien bija iespējams, visur centāmies būt kopā,” Mirdzai izdodas atminēties tikai divus gadījumus, kad viņa viena bijusi uz tuvinieku bērēm, bet Jānis – viens uz kāzām.
“Tā jau ir tā šodienas pāru nelaime, ka katrs grib būt par sevi. Ja tā patīk rīkoties, kāpēc tad jāprecas? Protams, kad aizgājām uz balli, visas dejas abi vien nenodejojām. Puiši lūdza mani, Jānis – meitenes,” abi viens par otru stāsta un smejas.
“Pat saulei mēdz būt plankumi, bet tā, lai sastrīdoties mēs dienām viens ar otru nesarunātos, to pat iedomāties nevaram.”
Jābūt drošam par otru
Mirdza un Jānis vienmēr zinājuši, kur viens vai otrs atrodas, kāpēc ir aizkavējies, kad atgriezīsies, jo nekas cilvēku nemoka tā, kā neziņa. Viņi zina arī to, cik gausi velkas laiks, gaidot otru, cik grūti tad piesaistīt domas un skatienu kādam mājas darbam vai rokdarbam, jo acis ik pa mirklim pievēršas logam. Tikai tad, kad pa ceļu garām bērziem nozib pazīstamais stāvs, sirds pielīst ar mieru un klusu mīlestības prieku. Laikam nav nekā skaistāka par divu cilvēku nepieciešamību vienam pēc otra.
21.maijs “Kokaru” saimniekiem vienmēr ir bijusi kalendārā nerakstīta svētku diena, kas lielākoties svinēta divatā. Par skaistu pasākumu izvērtušās Sudraba un Pērļu kāzas, kad Jānis gluži kā jaunībā savu mūža meiteni atkal mīļi saucis par Dūdiņu un ciešāk piekļāvis sievas plecu savējam. Tā būs arī šodien, kad ar skaļiem vārdiem ne Mirdza, ne Jānis nerunās, jo zelta mīlestībai vārdu nevajag.
Nepazīst vārdu šķirties
“Nevaru iedomāties, ka mana dzīve varētu būt citādāka, ka Jāņa vietā varētu būt cits, jo 50 gados ne reizi neesam izrunājuši vārdu “šķiramies”,” saka Mirdza, bet Jānim atkal pa rokai labsirdīgs joks.
“Žurnālā “Privātā Dzīve” visi vecie uz jaunām skatās, lai es būtu mūsdienīgs, būs man ar tā jādara.” To, ka savu mammīti viņš pret citu nemainītu, vārdos apliecināt nevajag. To pierāda kopā pavadītais mūžs.
“Atceros, kā jaunībā abi ar Jāni stāvējām pie loga un runājām par dzīvi. Viņš, būdams divus gadus jaunāks, vaicāja: “Mirdziņ, kā mēs tā – vieni iesāksim dzīvi?” Atbildēju, ka no tā nebaidos, jo zinu, kā ir dzīvot vienai, kā ar kapeiciņu rīkoties.”
Ne Mirdzai, ne Jānim nav padoma gadu desmitu kopdzīvei. Visu kopā pavadīto mūžu viņi ir mācījušies pieskaņoties, pierast un pieņemt viens otru.
“Iedomājieties, Jānis tagad ir kļuvis pret mani daudz uzmanīgāks nekā pirmajos kopdzīves gados,” salīdzina Mirdza, bet Jānis, uzslavu saņemdams, izmet, ka sieva viņam to esot iemācījusi.
Viņš smejot bilst, ka 26 gadu vecumā, bildinot Mirdzu, esot zinājis, ka par sievu izvēlas labu saimnieci, kas ģimenes dzīvei vajadzīgās gudrības apguvusi mājturības skolā.
Iztēlē Jānis joprojām skata tos vakarus, kad Mirdza steidzīgi zibinājusi adāmās adatas, lai nomargotu kārtējo zeķu vai cimdu pāri. Viņas adījumi sildījuši ne tikai vīra rokas un kājas, bet arī sirdi.
“Šodien man būtu grūti atrast tik prasmīgu līgavu,” Jānis smaida, bet Mirdzas pirksti savijas cieši kopā, kā juzdamies vainīgi, ka kļuvuši nepaklausīgi. Rimtās un klusās pievakares abiem visu mūžu bijušas dārgas un sargājamas. Mirdza un Jānis savas ģimenes svētību dāvājuši arī sešiem pāriem, kam bijuši par vedējiem.
Neko neuzspiežot un nepavēlot, viņi ar glāstu un skatienu valodu likuši saprast, ka dzīvot kopā, tas nozīmē diviem cilvēkiem visu mūžu raudzīties vienā virzienā.
Laimi cilvēki raksturo dažādi. “Kokaru” mājās tā šodien ir zelta krāsā.
