Sit – tātad mīl.
Sit – tātad mīl
Nesen “Vernisāžā” viņi nosvinēja Sudraba kāzu gadadienu. Ideāls, inteliģents pāris. Lauku rajona centra elite!
53 gadus jauna viņa (Ilga) – lepna un saulaini mirdzoša radošās profesijas pārstāve. Pāris gadus vecāks viņš (Normunds) – iejūtīgs, kaislīgs, silts un joprojām iemīlējies sievā. Arī viņš ir radošās profesijas pārstāvis. Vārdu sakot, viņi abi ir mākslinieki. Neviens pat iedomāties nevar un nezina, kāda patiesībā līdz šim ir bijusi skaistās, cēlās sievietes kopdzīve ar vīru, kas ir gan slimīgi greizsirdīgs, gan bieži vien arī neuzticīgs.
Ilgai ir divi nu jau pieaugušie dēli, kurus vecāki pasargāja no savām ģimenes scēnām. Viņi neredzēja, ka tēvs lamātos vai sistu māti. Redzēja tikai, ka reizēm uz sejas ir piegrimmēti zilumi. Vai arī brīnījās, kāpēc piepeši mamma vairs nerotājas ar savām iemīļotajām zelta vai sudraba dārglietām.
Normunds tiranizēja Ilgu guļamistabā. Klusi, bez skaņas. Ar čukstiem un apslāpētiem sitieniem. Un viņa visu pacieta ar sakostiem zobiem. Parastais sievas sodīšanas veids bija, uz laiku atņemt viņai dārglietas vai liedzot vilkt labākās, jaunākās drēbes. Sak, lai viņa par daudz neiepatīkas kādam jaunam Ilgas darbabiedram. Šā vīrieša apliecināto sirsnību Ilgai radošā procesa gaitā Normunds iztulkoja pa savam. Varbūt vainojama bija viņa līdz galam neapliecinātā godkāre. Normunds apskauda, ka jaunais ir pilnīgi visās jomās (vīrišķajās un mākslā) spējīgāks par viņu. Smieklīgākais ir tas, ka Normundam patiesībā nebija pilnīgi nekā, ko pārmest sievai. Ja nu vienīgi seksuālo vēsumu, kas viņai ir iedzimts, un to, ka Ilga patiesībā mazāk mīl vīru, vairāk bērnus un Normunda radīto ģimenes materiālo labklājību.
“Pēc katras vētras mūsu guļamistabā Normunds vēlāk man lūdza piedošanu. Bija tik kaislīgs, maigs, padevīgs un nožēlas pilns. Viņš atkal un atkal apbēra mani ar jaunām dāvanām. Es kā vienmēr atkal jau tiku nopirkta. Man nebija, kur sprukt. Es pat nedomāju par to,” saka Ilga.
Viņam likās, ka pēc ķīviņa nakts, kas pavadīta kopā ar sievu, ir kā pirmā. Viņš alka dievināt Ilgu. Viņa tad, asarās mirkstot, ļāvās viņam. Viņi pilnīgi saplūda viens ar otru, kļuva par vienu būtni un izjuta ne tikai seksuālu, bet arī garīgu piepildījumu visaugstākajā pakāpē. Bet bija arī pelēkā ikdiena. Normundam laiku pa laikam bija mīļākās. Ilga to zināja, nepārmeta, neiebilda neko. Tikai lūdza Dievu, lai vīrs nepārnes mājās kādu seksuāli transmisīvo slimību. Pagājuši 25 kopdzīves gadi. Normunds ir savās trakulībās pierimis. Šķiet, viņi ir kļuvuši par tik saskanīgu pāri kā vēl nekad līdz šim. Viņš aplido Ilgu. Abi ilgojas pēc mazbērniem, kuru pagaidām vēl nav. Gan jau būs.
“Esmu pateicīgs, ka Ilga mani ir pacietusi 25 gadus. Ticu, ka kopā svinēsim arī Zelta un Pērļu kāzas,” saka Normunds.
