Kādam sāp sirds lauztā.
* * *
Kādam sāp
Sirds lauztā.
Tā sāpes kāpj
Man plaukstā.
Sirds juta –
Vairs nekas nav kārtībā.
Sāpes visur plūda,
It kā nekad
Nebūtu bijušas sirds krātiņā.
Un naida pilnie vārdi
Iznīcina visu,
Visu, kas bijis.
Un pa šo laiku –
Diezgan lijis.
Bet tie nav izgaisuši
Kā tvaika mākoņi debesīs,
Tie paliek kā nakts pret dienu,
Kā dūre pret sienu…
Indra Jerumāne
* * *
Rīts.
Ar putnu balsīm
un saules stariem.
Ar prieku sirdī
un vēju laivām
pie mākoņu krastiem.
Es neviļus iedomājos varbūt arī tu,
līdz ar sauli,
vēlies pie manis
ciemos nākt…
Es atvēršu logus un durvis.
Un atvēršu sirdi mazliet…
Tik gaišā dienā, pasaulīt,
tu man to nedrīksti liegt.
Gunita Irbe
Pavasara skurbumā
Pa straumi aizpeld
upes ziemas mētelis.
Es eju krokusiņu sveicināt.
Skat, gaisā viegliem vēzieniem
slīd svētelis.
Tik tiešām pavasara
skurbums klāt.
To teic gan upe, bērzs,
gan dzeltens taurenīt”s.
Vēl ieklausos,
kā pumpuri jau plīst.
Vējš pagrūž mākoni,
lai nezūd saulains rīts.
Ak, tas jau aprīlis,
un tāpēc līst.
Inta Vīksniņa – Driķe
