Stāsts “Kalna Lienīte”

Patiesībā jau viņas bija divas: uz samērā paprāva kalna izpletušos saimniecību pārvaldīja Liena, bet turpat blakus, no meža cirsmas atbrīvota, krietni lielāka kalna dienvidu pusi jau četrdesmit gadus apsaimniekoja Helēnas ģimene. Pie Lienītes vārda abas tika skolas gados, kad gan viena, gan otra tika saukta pamazināmā formā, kas izrādījās ļoti lipīga. Lienai jaunais vārds pat piestāvēja, jo, būdama sīka auguma, allaž skaisti sapucēta, viņa patiešām atgādināja mazu lellīti. Helēnai mātes dotais vārds nepatika, tāpēc viņa bija pateicīga skolotājai, kura meiteni sāka saukt par Lienīti. Vēlāk, stādoties priekšā, viņa nekautrējoties vispirms sauca tieši šo vārdu.