7.janvārī Uvis Helmanis “ASK/Buki” komandā spēles laukumā iznāca pēc divu dienu ilgiem kopīgiem treniņiem. Latvijā viņš atgriezies no Polijas, kur arī spēlēja basketbolu.
7.janvārī Uvis Helmanis “ASK/Buki” komandā spēles laukumā iznāca pēc divu dienu ilgiem kopīgiem treniņiem. Latvijā viņš atgriezies no Polijas, kur arī spēlēja basketbolu. Tā kā tur nemaksāja, ceļš veda mājup. Taču “Buki” nebūt nepiesaistīja viņu ar finansējumu.
“Pirms tam ciemojos Gulbenē un pie Agra Galvanovska sagaidīju jauno gadu. Tad sarunājām, ka spēlēšu komandā. Gulbenes “Bukus” jau zināju. Kopā spēlējām armijas sporta spēlēs Horvātijā pirms pusotra gada. Komandas sastāvs no tā laika nav mainījies,” stāsta U.Helmanis.
Piedāvājums spēlēt Gulbenes komandā “ASK/Buki” bijis pirmais. Vēlāk vēl esot zvanīts, taču U.Helmanis sarunās vairs neielaidiess, jo “bijusi jau vienošanās” un viņš “negribējis dubultu spēli”.
Grib spēlēt un trenēties līdz sezonas beigām
U.Helmanis negrasoties “Bukiem” būt trešais skolotājs. “Pietiekot jau ar diviem – Jānis Zeltiņu un Agri. Protams, ka es varbūt varu palīdzēt jaunajiem čaļiem. Kaut ko pateikt priekšā, pamācīt. Tas atkarīgs no viņiem, kā viņi to uzņem. Kā pamācību… vai citādi. Ja prot to izmantot, tad no tā būs tikai labāk,” saka U.Helmanis.
Viņš atzīst, ka “ar lielāko prieku spēlētu Gulbenē līdz sezonas beigām”. Šeit “ļoti labu atmosfēru” rada tie cilvēki, “kas ir apkārt, kas saistīti ar basketbolu un ne tikai ar to”. Komandas “ASK/Buki” trenera J.Zeltiņa izvirzīto mērķi, ka ir jācīnās tikai par 1.vietu, viņš vērtē atzinīgi. “Visi izvirza grūti sasniedzamus mērķus. Varbūt citreiz to reāli nevar sasniegt. Bez mērķa nevar strādāt. Domāju, ka par 1.vietu – tās nav tikai tukšas runas. To visu var reāli izdarīt,” uzsver komandas jaunais spēlētājs.
Ar komandas “ASK/Buki” menedžeri Egilu Čakaru esam runājuši, ka, “ja man būs iespējas citur spēlēt, tad nebūs nekādu problēmu aiziet projām”. U.Helmanis uzsver, ka viņam “vienkārši vajag trenēties, spēlēt” , viņš “nevar atļauties sēdēt mājās un gaidīt piedāvājumus, un aizbraukt galīgi nesagatavojies”. Viņš apzinās, ka, nebūdams formā, viņš nevienam nebūs vajadzīgs.
Sporta bāze uzlabojusies
Tāpēc viņš saka “paldies “Bukiem”, Egilam, Agrim un J.Zeltiņam par to, ka viņi devuši iespēju trenēties kopā”. U.Helmanis uzskata, ka viņš “daudz ko iegūs” un cer, ka arī citi. Viņš sevi neuzskata “par karali, par kaut ko īpašu”, salīdzinot ar citiem komandas biedriem, jo “basketbols nav tāda spēle, kur viens visu izdara, jo laukumā ir vēl četri citi komandas cilvēki”.
Gulbenē esot visi nepieciešamie nosacījumi treniņiem un spēlēm. Patīkamas pārmaiņas notikušas sporta hallē. Paplašināts vestibils. “Ir jauni basketbola grozi, tribīnes. Ne katrā mazpilsētā var ko tādu paveikt. Atļauties remontu. Visur ir parasti tāda situācija, ka nav naudas un neko nevar uzlabot. Prieks, ka Gulbenē ir citādi,” saka U.Helmanis.
Dzimis Talsos, precējies, ir dēls
U.Helmaņa vecāku ģimene ir Talsos. Tur viņam ir arī māsa. Tētis vienmēr atbalstījis dēla centienus sportot. Pēc 8.klases ar basketbola novirzienu pabeigšanas U.Helmanis mācības un trenēšanos turpinājis Rīgā, internātskolā. Atkal jau ar basketbola novirzienu. “Tur jau bija Agris, kas gadu pirms manis tur mācījās. Pabeidzu vidusskolu. Pēc tam nosacīti bija armijas laiks – “Bonus”. Pēc tam Talsu “Metropole”, “Brocēni” un Polija, kur pavadītas nepilnas divas sezonas,” stāsta U.Helmanis.
Viņš ir precējies. Ar sievu Rūtu iepazinies, kopā mācoties basketbola sporta internātā. Kopā ir jau sen. Ģimenē aug dēls Kārlis, kam ir trīs gadi. “Būs basketbolists, jo mājās visās iespējamās vietās viņam ir basketbola grozi – lieli un mazi. Un arī visādas bumbas – lielas un mazas, cietas un mīkstas,” saka tētis.
