Viendien mana labākā drauga – Toļika – laulene, ar kuru dzīvojam vienā mazpilsētas “bišu stropā”, nākdama atpakaļ no miskastes, pardon, pēc atkritumu atdošanas miskastei, neslēpa sašutumu.
Viendien mana labākā drauga – Toļika – laulene, ar kuru dzīvojam vienā mazpilsētas “bišu stropā”, nākdama atpakaļ no miskastes, pardon, pēc atkritumu atdošanas miskastei, neslēpa sašutumu. Sak, līdz kaklam viņai esot mūsu sētas runči, kranči un bomži, kas to vien dara, kā revidē godīgo pavalstnieku atbiras. Sak, gribētos reiz tādai ņergai no mugurpuses piezagties klāt un iegrūst konteinerā iekšā, lai tad nu meklējoties pa turieni. “Anton, vai tu negribētu izsludināt mūsu miestā konkursu par šmucīgākās personas titulu un piešķirt tādai balvu?” Toļika laulene jutās baigo asprātību nobārstījusi.
“A kāpēc ne, ja tā labi padomā,” es nevērīgi atteicu, jo negribējās man tobrīd ar tādu prastu bābieti kasīties. Pats nodomāju, ka tā vella mātīte būtu pirmā kandidāte uz šitādu balvu. Es jums teikšu tā – ja sievietei sirds nepukst īstajā vietā, tad tā nav nekāda sieviete. Bet ne jau par to ir šis stāsts. Godīgi sakot, Toļika cienītā, pati to negribēdama, bija man pametusi vērtīgu ideju. Es to sagremoju un tad – spļauju ārā jums, mīļie lasītāji. Kāpēc gan es nevarētu būt cilvēks – eksperts mūsu kopīgo māju – šā miesta – šmucību lietās? Kāpēc es nevarētu nodibināt savu Šmuces fondu un katru gadu prīzēt šmucīgākos mūsu miesta ļautiņus? Kā sacīt jāsaka, dažiem par sodību, bet citiem par pamācību! Kā sacīt jāsaka – dārzs ir jāravē. Līdzīgi ir jārīkojas sabiedrisko attiecību jomā. Nav jāvairās no konflikta! Tieši otrādi – konflikti ir jāprovicē.
Es, protams, esmu gatavs uzklausīt jūsu priekšlikumus, taču gala vārds pieder man pašam. Šādas tādas idejas šodien apspriedu draugu lokā, sākot atzīmēt Āfrikas atbrīvošanas dienu, kas patiesībā būs tikai rīt (neko neesat nokavējuši). Toļikam, manam sīvajam bratanam, mēle nebija piesieta. Esot viņam sariebusi kāda tur tuvējās bodes pārdevēja, jo atteikusies pulksten 22.01 (iedomājaties?!) pārdot šņabuka pusstopu. Tāpēc to dāmu vajagot iznest cauri. Es Toļikam iebildu, ka šitādu personisku aizvainojumu mums katram ir dučiem. Jādomā globāli, politiski, kā sacīt jāsaka, no sabiedrības interešu viedokļa. Kāda sabiedrībai daļa gar izslāpušu Toļiku? Bojā takš neaizgāja, devās uz točku un vēl labāku mantu nopirka par divtik mazāku cenu! Toļiks man iebilda, ka viņam neesot daļas gar sabiedrību un tās interesēm, ja tiekot ignorēta viņa personiskā sāpe. Nu te nu mēs redzam, cik šmucīgi ļautiņi patiesībā esam mēs paši. Tai vietā, lai pateiktos jaukajai pārdevējai, ka viņai rūp Toļika atturība, prāta skaidrība un galu galā arī nākotne, viņš ir gatavs šai iespļaut dvēselē.
Un tomēr es jūs, mīļie lasītāji, mudinātu distancēties no personiskām netīksmēm un pievērsties globālām šmucēm. Rakstiet man, ja jums ir, ko teikt. Piemēram, par… mūsu sakaru ar neatkarīgo Āfriku.
