Daukstu pagasta “Āboliņu” mājas atrodas kādreizējās kopsaimniecības ābeļdārzā. Kad rudeņos pagurušajā zālē paukšķēdami krīt āboli, māju saimniece Aina Oļļa zina, ka atkal ir pagājis gads – tik steidzīgi un nemanāmi kā viena diena.
Daukstu pagasta “Āboliņu” mājas atrodas kādreizējās kopsaimniecības ābeļdārzā. Kad rudeņos pagurušajā zālē paukšķēdami krīt āboli, māju saimniece Aina Oļļa zina, ka atkal ir pagājis gads – tik steidzīgi un nemanāmi kā viena diena.
Kad virs ābeļdārza kāšos kārtojas dzērves un zosis, viņa sirdī dēsta ticības sēklu – būs atkal jauns pavasaris, bet, izdzirdot dziedam pirmo cīruli, Aina nesteidzīgi atliecas no dobēm, pār kurām līkņājusi, un, galvu pacēlusi, ilgi, ilgi klausās. Tad viņa noslauka rokas un dodas istabā, lai salūkotu uz galda biezu pierakstu burtnīcu, uzšķirtu jaunu lapu un tajā ierakstītu, ka atlidojuši cīruļi un vējš iegriezies no dienvidiem. Novērojumu un katras dienas notikumu dienasgrāmatu Aina raksta daudzus gadus. Ar sarkanu krāsu viņa izceļ īpaši būtiskus faktus.
Līdzinās nelielam arhīvam
Viņa dienasgrāmatu sākusi rakstīt, mācīdamās pamatskolā. Īpaši tai pievērsusies jaunības gados, dzimstot sapņiem, neizprotamām ilgām un izjūtām. Daudzas lappuses veltītas dažādiem atpūtas pasākumiem, jo Aina labprāt apmeklējusi deju vakarus.
“Kad apprecējos, ieraksti kļuva retāki, jo ikdienu piepildīja rūpes par ģimeni. Pēdējos vairāk nekā 15 gados esmu rakstījusi par visu, kas kurā dienā noticis. Katrs ieraksts sākas ar to, kāds ir laiks, kāda gaisa temperatūra, kāds jaunums dārzā vai mājās. Piemēram, rudeņos neaizmirstu uzrakstīt, kad nozied pēdējās dālijas. Pēc gadiem ir ārkārtīgi interesanti salīdzināt, ko konkrētajā dienā esmu darījusi,” stāsta Aina. Viņa neaizmirst arī pagasta dzīves notikumus un to, kad no dzīves šķīries kāds daudzos gados iepazīts cilvēks. Pilsētā kaimiņš bieži vien nepazīst kaimiņu, bet ļaudis, kas gadiem ilgi dzīvo laukos, zina, kā dienas vada tie, kuru mājas atrodas vistālākajā pagasta nostūrī, tāpēc Aina salūko kabatas lakatu, lai noslaucītu asaras. Nav viegli runāt par tiem, kuru vairs nav.
“Žēl laika, kas atvēlēts dzīvei, un ar katru dienu zūd nebūtībā. Mēģinu ar rakstītiem vārdiem uz baltas papīra lapas to apstādināt. Bieži domāju, kas mēs esam, no kurienes nākam, uz kurieni aizejam? Daudz agrāk man vajadzēja pievērsties dzimtas izpētei, bet šī atskārsme nākusi par vēlu. Savulaik, kad mamma par to stāstīja, aizbildinājos, ka nav laika klausīties, teicu, ka nevēlos tūkstošo reizi dzirdēt vienu un to pašu, bet vajadzēja klausīties tūkstoš pirmo.” Klusībā viņa cer, ka mazbērni turpinās vecmāmuļas iesākto.
Pensionāri ir dzīvotspējīgi
Šo atziņu Aina ir gatava apliecināt ar izrakstiem no dienasgrāmatas, jo tajos atklājas reizē vienkāršā un sarežģītā pensionāru matemātika. “Mēs, pensionāri, esam dzīvotspējīgi, jo, būdami pēckara gadu paaudze, šodien esam kļuvuši par prasmīgiem dzīves ekonomistiem. Zinām, kurā dienā saņemsim pensiju, kā to tērēsim. Pastnieka gaidīšana mums līdzinās svētkiem. No pieredzes zinu, kā cilvēki viņu gaida, jo daudziem, īpaši vecākajiem ļaudīm, tā ir saikne ar sabiedrību. Pastnieces darbs arī man ļāva iepazīt dažādus, bet ārkārtīgi labus cilvēkus,” saka Aina, atsaucot atmiņā aktīvos darba gadus. Ar prieku viņa stāsta par pagasta pensionāru aktivitātēm. Iespēju un pasākumu esot daudz, viss atkarīgs no veselības un paša cilvēka vēlēšanās tajos iesaistīties.
“Mēs vienmēr aizbildināmies, ka nav laika, bet tas ir jārod, lai “noraustu putekli no Dieva platmales”, lai aizbrauktu ekskursijā, noklausītos koncertu vai būtu kopā ar saviem bērniem un mazbērniem,” piebilst Aina. Viņa rod labus vārdus par katru Staru iedzīvotāju, uzskatot, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības izvēlēties, kā dzīvot, tāpēc neviens nav pelnījis citu nosodījumu.
Līdz robežai – septiņi kilometri
Zaiceva, Pededze, Krievija, pamestība, bezdarbs, robeža – vārdi, kas nekad nezudīs no Ainas atmiņas, jo raksturo viņas dzimto pusi. Vairāk nekā 30 gadus viņa regulāri mērojusi ceļu uz nomaļo Pededzes pagastu, kā pati saka, “lai satiktos ar krūmiem un zālē ieaugušo mājas slieksni”, kas glabā bērnības atmiņas. “Vecākiem bija Ulmaņlaika jaunsaimniecība, kas izveidojās meža vidū, pirms tam nozāģējot kokus un ar saknēm izplēšot celmus. Neesmu aizmirsusi, kā vecāki katru vagu ar cirvi, lāpstu, kapli un spīļarklu atkaroja mežam, tāpēc sāp sirds, redzot, ka šodien ļaujam aizaugt tīrumiem, ganībām un pļavām. Augstu vērtēju cilvēkus, kas to nepieļauj. Ģimenē augām trīs bērni, kas zinājām, ko nozīmē pieticība. Kad mamma skolas kleitai piešuva baltu krādziņu un aproces, mums ar māsu šķita, ka esam ārkārtīgi skaistas,” stāsta Aina. Viņa iztēlē apmīļo katru dzimtās puses koku, katru zemes pēdu, jo ir saklausījusi, kā cilvēku pamestās vietās runā koki, kā vientulībā nopūšas zeme.
Jaunībā Aina domājusi, ka jāiziet par sievu pie pirmā puiša, kas bildina, tāpēc pēc pieciem draudzības gadiem, tiklīdz Miervaldis ierunājies par kāzām, viņa steigusies sacīt “jā!”.
“Negribēju neko gaidīt. Nekad nevar zināt, kā dzīvē viss iekārtojas, varbūt neviena vairāk nebūs, kas bildina,” smejas Aina. Ar vīru viņa iepazinusies, braukdama apciemot paziņas, kas dzīvojuši Gulbenes pusē. “Apprecējos 23 gadu vecumā. Ar šodienas prātu domāju, ka varēju vēl nesteigties, jo pēdējais, ko dzīvē var izdarīt, ir apprecēties. Tas nav domāts sliktā nozīmē, bet tā, ka viss uzreiz mainās ne tikai sievietei, bet arī vīrietim. Ne viens, ne otrs nevar paņemt čemodānu un aiziet, kad vēlas, lai būtu brīvs. Ir jārēķinās ar otru cilvēku, ar to, ka dzims bērni.”
Kopā ar Miervaldi nodzīvoti daudzi gadi, izaudzināta meita Indra. “Mēs – abi vecīši – ļoti gaidām ciemos Indru un mazbērnus – 23 gadus veco Leldi, 19 gadus veco Lāsmu un pastarīti Jāni, kas mācās 1.klasē. Viņi dzīvo Cēsu rajona Priekuļos. Bieži ciemoties nesanāk, bet mums satikšanās brīži ir svētki. Kad viņi aizbrauc, vēl ilgi raugāmies automašīnas atstātajā sliedē.” Savulaik Aina nedaudz piktojusies, sakot, ka meita apprecējusies pārāk agri, bet mātes sirds spēj piedot visu.
Pie “Āboliņu” namdurvīm gandrīz katru dienu pieklauvē arī kāda Ainas draudzene, kam apnicis pagasta centra dzīvoklī justies kā būrī, lai papriecātos par mauriņu, kura vidū nelielā, no baltiem ķieģeļiem celtā mājā izskatās kā kuģis, kas peld zaļā jūrā. Te ir Ainas karaļvalsts.
Dzīvi vajag plānot
Lai nonāktu pie šīs pārliecības, esot jānodzīvo mūža lielākā daļa. “Bijām pieraduši, ka vienmēr būs kāds, kas mums no augšas kaut ko norādīs vai ieteiks, bet tā nenotiek. Jādomā pašiem. Pat sava naudas maciņa saturs un mājas dzīve ir jāplāno. Apzinos, ka vecumā cilvēks nespēj paveikt tik daudz kā jaunībā, tāpēc nevajag izvirzīt lielus uzdevumus un uzņemties vēl lielākus pienākumus. Katrai dienai vajag atvēlēt vismaz vienu darbu. Var izravēt tikai dažas vagas dārzā vai sakopt puķu dobi pie mājas, arī tas būs daudz. Manā vecumā, kad pārkāpts 60 gadu slieksnis, nevajag sevi pārpūlēt un steigties sazina kur, jo laiks vienmēr ir bijis un būs nepielūdzams,” saka Aina un dodas uz piepilsētas autobusu, lai ātrāk nokļūtu mājās un dienasgrāmatā ierakstītu, ka ciemojusies redakcijā.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Aina Oļļa.
– Dzimusi: 1940.gada 29.oktobrī Alūksnes rajona Pededzes pagastā.
– Izglītība: Pededzes pamatskola, neklātienē absolvēta Gulbenes vidusskola un Lauksaimniecības tehnikums.
– Darbs: Pededzes pagasta sakaru nodaļā, Gulbenes rajona Līgo pagasta sakaru nodaļā, Stradu pagasta Stāķu sakaru nodaļā.
– Ģimene: precējusies. Vīrs – Miervaldis, meita Indra, mazbērni – Lelde, Lāsma un Jānis.
– Dzīves moto: Ir labi, ka pie tevis nāk cilvēki. Ja neviens nenāktu, tu nebūtu dzīvojis.
