69. “Pabērzi” vispār likās kā izmiruši, jo pat vējš nešūpoja kailos ābeļu zarus. Vienīgi vistas slinki pārstaigāja nokopto dārzu, šur tur pakašādamās, cerībā atrast graudu vai kādu tārpu.
69.
“Pabērzi” vispār likās kā izmiruši, jo pat vējš nešūpoja kailos ābeļu zarus. Vienīgi vistas slinki pārstaigāja nokopto dārzu, šur tur pakašādamās, cerībā atrast graudu vai kādu tārpu. “Vai tiešām man, tik tālu gabalu nākušai, būs tūdaļ jādodas projām,” Dagnija pukojās, uz lieveņa nonākusi.
Tomēr, rokturi nospiežot, durvis padevās. Nāsīs iesitās sasmakuša gaisa šalts, kas oda pēc vārītiem cūku kartupeļiem un piesvīdušām vilnas zeķēm. Kārtība, ko Dagnija ar tādām pūlēm bija ievedusi, māsas jubileju gaidot, likās pagaisusi bez pēdām. Koridorā uz grīdas atkal rindojās cūkēdiena un govju barojamie spaiņi. Tiem līdzās mētājās dažāda izmēra un krāsas apavu kaudze. Pakaramais pie sienas bija tā apkrauts, it kā šajā namā mājotu vesela strēlnieku rota.
Tikpat bēdīga aina Dagniju sagaidīja virtuvē. Uz galda vēl atradās nenovākti brokastu trauki. Netīru trauku kaudze arī izlietnē un uz grīdas plītspriekšā. Bufete nokrauta ar cukura, miltu, sāls un vairākām citām pakām, par kuru saturu varēja tikai minēt. Pēc visa šī haosa putekļi, kas kā samtains auts klāja mēbeles viesistabā, Dagniju vairs nepārsteidza. Žigliem soļiem šķērsojusi telpu, viņa atvēra māsas guļamistabas durvis. Gultā kaut kas sakustējās.
– Lonij, mīļā, vai tu vēl dzīva, – līksmi iesmējās Dagnija un metās apsveicināties. – Jums mājās šobrīd tāda nekārtība, ka varētu domāt – te vairs neviens nedzīvo.
– Varētu gan tā teikt, māsiņ, ka māja tiešām stāv gandrīz vai tukša. Man ir tik slikti, ka nemaz netieku no gultas ārā. Margots aizbrauca uz kaut kādu tur draudzes saietu, bet Jāzeps, nu, kas viņa gaitas zina, – māsa gurdā balsī paskaidroja, ka beidzot uzradies kāds klausītājs.
– Tā jau es domāju. Satiku veikalā Līviju, taču viņa nevarēja par tevi neko pastāstīt. Teica, ka abas neesot sen redzējušās, – pasmaidīja Dagnija.
– Neesam gan, sen neesam tikušās, – piekrita Lonija. – Viņai jau saimniecība daudz lielāka nekā mums, tāpēc nav laika pa pasauli apkārt skraidīt. Un man atkal tā veselība…
– Vai ar tevi tiešām ir tik slikti? – pārjautāja Dagnija.
– Kā tad! Vakar sāpēja pakrūte un tik nešpetni, ka nekā darīt. Šodien atkal dur krustos. Pēdējā laikā dzīvoju vienās mokās, – atrauca Lonija, īpaši uzsvērdama pēdējos vārdus.
