Gulbenietis Uldis Rudzītis pagājušo basketbola sezonu pavadīja Polijas augstākās līgas ERA komandā “Gipsar Star Ostrow”.
Gulbenietis Uldis Rudzītis pagājušo basketbola sezonu pavadīja Polijas augstākās līgas ERA komandā “Gipsar Star Ostrow”.
Lai arī reizēm Uldim Polijā un jaunajā klubā neesot gājis tik labi kā cerēts, par pagājušo sezonu viņš saka, ka tā palīdzējusi spert jaunu pakāpienu profesionālajā basketbolā.
– Cik tev maksāja Polijas klubā?
– Par algu nerunāju. To zinu tikai es, mans aģents un vēl kāds cilvēks Latvijā. Kad eiro kurss pacēlās, tad mana alga Polijā bija nedaudz lielāka nekā tad, kad spēlēju Latvijā. Algu maksāja tikai eiro.
– Kādi bija dzīvošanas un treniņu apstākļi?
– Līgumā bija solīts, ka būs atsevišķs dzīvoklis. Pirmos mēnešus dzīvoju labā dzīvoklī, bet tas bija par lielu man vienam. Tad septiņus mēnešus dzīvoju divistabu dzīvoklī, biju apmierināts, tur bija viss nepieciešamais labai un ērtai dzīvošanai. Vienīgā problēma, ka līdz treniņu vietai bija apmēram divi kilometri, un treniņi bija divas reizes dienā, tāpēc man iznāca mērot astoņus kilometrus dienā. Nebija ērti ar sabiedrisko transportu izbraukāt uz treniņiem, gāju kājām. Kad Ziemassvētkos atbraucu mājās, tad nolēmu, ka atpakaļ braukšu ar automašīnu. Katru mēnesi no kluba saņēmu naudu arī degvielai.
Kad aizbraucu un pirmo reizi ieraudzīju treniņu zāli, tad man prātā nāca padomju laiki. Tur bija riebīga smaka. Zāle gan tur ir liela ar apmēram 1500 skatītāju vietām. Grīda slikta, kustas, grozi veci. Visu laiku remontēja halli, lika jaunus logus, mainīja radiatorus, uzlaboja dušu telpas. Iespējams, ķersies klāt arī zālei.
– Vai komanda tik vāja, ka iznāca trenēties šādos apstākļos?
– Nē, vienkārši viņi tā spēlē, un pārējais viņiem neinteresē. Jāteic, ka sezonas laikā klubs pieredzēja lielu spēlētāju maiņu. No 12 spēlētājiem pieci aizgāja. Visā sezonā nomainījās 11 spēlētāji un sezonas beigās komandā bijām tikai astoņi. Pārāk liela spēlētāju maiņa notika, lai varētu rādīt labu spēli. Aizgāja horvāti, lietuvieši, kanādieši, amerikāņi. Katram spēlētājam ir savs spēles stils, īpaši atšķiras amerikāņu un eiropiešu spēles stili. Trenerim mūs visi jāsaliek kopā. Tāpēc arī mums bija tik daudz “zāģu”. Arī citās komandās notiek rotēšana, tomēr “Gipsar” to īpaši izjutām.
– Tavai komandai esot daudz fanu?
– Jā, treniņos uz zāli nāca dažāda vecuma fani. Atvērtie treniņi bija no pirmdienas līdz trešdienai. Ceturtdien jau sākās slēgtie treniņi, jo sestdienās bija spēles. Tas bija nepieciešams, lai cilvēki no malas neredzētu izveidoto spēles taktiku. Kad sākām piedzīvot vienu zaudējumu pēc otra, tad fani palika klusāki un uz treniņiem vairs nenāca, tomēr spēlēs vienmēr bija pilnas tribīnes. Troksnis arī briesmīgs.
– Kā pats vērtē pagājušo sezonu?
– Sezonas laikā man bija 28 spēles, vidēji katrā spēlē uz laukuma pavadīju 28 minūtes. Tas ir daudz pirmajai sezonai ārzemēs. Polijas augstākajā līgā spēlēja 12 komandas. Žēl, ka mana pārstāvētā komanda palika pēdējā vietā. Tomēr mēs esam palikuši augstākajā līgā. Poļi ir poļi. Reizēm šķiet, ka tur darbojas mafija. Manai komandai tikai jāsamaksā parādi spēlētājiem. Viņi neizmaksāja pēdējo 2 mēnešu algas. Polijā tā notiek. Arī man nav izmaksāta pēdējo divu mēnešu alga. Ja viņi nenomaksās parādus, tad nākamgad nevarēs spēlēt augstākajā līgā. Tātad man ir izredzes, ka es savu naudu atgūšu.
– Pēc dažām spēlēm komandas mājas lapas komentāros tevi lielīja.
– Vienu spēli ļoti labi nospēlēju, un biju pat Polijas TOP 5 nedēļas spēlētājos. Tas bija liels pagodinājums. Bija nospēlētas tikai pāris spēles, bet guvu 28 punktus, tas bija labs rādītājs.
– Kas visvairāk nepatika?
– Treniņu darbs bija vājš, tas mani neapmierināja. Treneris bija jauns, un treniņu kvalitāte bija slikta, bez azarta un vienveidīga. Gulbenē un Rīgā treniņos ieguldīju milzīgu darbu. Polijā viss darbs balstās tikai uz kombinācijām, uz spēles salikumu. Pilnveidošanās balstās tikai uz paša iniciatīvu, neviens nestāvēs klāt un neatgādinās, ka jātrenējas. Man poļi reizēm teica, lai neskrienu, lai uztveru treniņus mierīgi. Es tā neesmu radis.
Tomēr esmu apmierināts, jo spēlēju ar labu klubu komadām, kuru treneri redzēja manu spēli. Ir cerība, ka varbūt tikšu labākā komandā. Jātiek iekšā basketbola sistēmā. Spēlētāju ir milzīgi daudz, un visi vēlas tikt labās komandās, bet par to ir pacietīgi jācīnās.
– Spēles bija interesantas?
– Jā, augstā līmenī. Tur viena ir Eirolīgas komanda, vairākas ir mūsu “Ventspils” līmenī, pārējās arī tādas, kas grib būt šādā līmenī. Ar katru šo komandu spēlējām divas reizes – gan izbraukumā, gan mājās. Es pirmo reizi spēlēju ar Eirolīgas komandu.
– Ilgojies pēc mājām?
– Pats tur smējos, ka esmu kā poļu pans. Mani tur neviens nepazina. Tādēļ arī sāku citādāk justies un uzvesties. Varbūt pat brīvāk. Tad ir vienalga, kādas tev bikses kājās. Tomēr, kad gribēju runāt, smieties, raudāt, priecāties, tad nebija ar ko. Šādos brīžos gribējās būt mājās.
Ilgu laiku pavadīju interneta kafejnīcā. Sekoju līdzi, kā spēlē mani draugi Latvijā. Tā bija saikne ar mājām. Visu zini, tikai neredzi dzīvajā. Zini, cik katrs iemetis, ko darījis uz laukuma. Tā es sazinājos ar Edi (Edmundu Gabrānu), Jāni Graudiņu, Artūru Brūniņu.
– Nedomā atgriezties kādā Latvijas klubā?
– Dzīvē viss ir iespējams. Nekad nesaki nekad. Es nevaru teikt, ka nekad nespēlēšu Latvijā. Sportista dzīve ir uz čemodāniem, un es pamazām kļūstu par pasaules pilsoni. Arī pagājušās sezonas vidū, kad “Ostrow” klubam bija problēmas ar naudu, man bija doma visu pamest un atgriezties Latvijā. Noturējos. Šobrīd gan domas ap Gulbenes klubu negrozās. Šī paliek kā mājvieta.
– Kādi tad ir tavi plāni?
– Būs sarunas ar manu aģentu. Es gribētu spēlēt Vācijas, Belģijas, Nīderlandes komandās, valstīs, kur ir augsts dzīves līmenis, kur nav problēmas ar naudu. Tur ir jātiek, bet to nav tik viegli izdarīt. Ja nē, tad došos atpakaļ uz Poliju, pieļauju, ka spēlēšu tajā pašā Ostrovā. Divu mēnešu laikā jau zināšu, kur es pavadīšu nākamo sezonu.
