Kā balta putna lidojums dvēselē ienāk pavasar’s, ar sniegpulksteņu klusiem zvaniem un vizbuļu smaidiem skaļiem.
* * *
Kā balta putna lidojums
dvēselē ienāk pavasar”s,
ar sniegpulksteņu klusiem zvaniem
un vizbuļu smaidiem skaļiem.
Un negribas nemaz
vairs mājās nīkt,
bet gan kā apdullušai
pavasara mušai laukā sīkt.
Sandra Ivanova
***
* * *
Nozagt tavas domas,
izlaupīt tavu sapņu pili,
izģērbt kailu tavu dvēseli,
izbārstīt tavas cerības,
izmest tevi –
tik brīva es vēlos būt.
Un tad skriet līdz ar vēju
un nepazust, atdoties
jūras viļņu skāvieniem,
un nenoslīkt, stāvēt
bīstami tuvu klintsmalai,
un nenokrist,
apmaldīties tumšā mežā,
un nenobīties,
un tad – iziet spožā saules
gaismā un neapžilbt,
un atkal būt
pašai…
Arita Kārkliņa
***
Vecmāmiņai
Skar manas rokas
mezglaini domu pirksti.
Es cenšos satvert tos, jo zinu –
tie, vecmāmiņ, tavi.
Klusums kā dūnu spilvens
ar nemiera aso spēku
nu pārplēsts uz pusēm
un manās domās vējo…
Es ticu – tu vēl tepat
arvien man tik tuvu blakus,
un ticu, ka tava aiziešana
mūs nešķir, bet satuvina.
Kristīne Čipate
