Es nevēlos stāstīt, kādi ir vai nav šodienas jaunieši. Es aicinu pašus jauniešus izvērtēt sevi, savu iekšējo pasauli un attieksmi pret apkārtējiem un citam pret citu.
Es nevēlos stāstīt, kādi ir vai nav šodienas jaunieši. Es aicinu pašus jauniešus izvērtēt sevi, savu iekšējo pasauli un attieksmi pret apkārtējiem un citam pret citu.
Jaunieši ir dumpojušies visos laikos un dumposies arī turpmāk, tas ir pat savdabīgs rādītājs, ka ar šo sabiedrību viss ir kārtībā. Nu jau mūsdienās ir grūti kādu šokēt ar apģērbu vai brīviem uzskatiem par tēmām, kādas mūsu vecvecākiem bija tabu. Tas var pārsteigt, varbūt mulsināt vai kādam likt justies neērti, bet vairums jauniešu to ir pieņēmuši. Tomēr ir kaut kas tāds, kas, runājot par mūsdienu jauniešiem, pat mani – pārstāvi no šīs sabiedrības daļas – šokē. Un tā ir nežēlastība. Par dzīvnieku mocīšanu vai uzjautrināšanos, par sadistiskām ainām nemaz nerunājot, ko lai domā par 17, 19, 21 gadu veciem cilvēkiem, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem, varbūt pat gūstot tādu savdabīgu, mazohistisku baudu, var nežēlīgi piekaut savu vienaudzi un sevi attaisnot ar trīs vārdiem – viņš bija pelnījis. Izrēķināties ar kādu līdz ātrās palīdzības nestuvēm taisnības vārdā? Tas izklausās absurdi!
Vai tiešām kaut kas tik absurds kā nevietā pateikti vārdi vai muļķīgi izspļauts apvainojums ir pietiekams iemesls, lai padarītu sevi līdzīgu lopam, kurš nespēj apspiest savas dzīvnieciskās, mežonīgas tieksmes. Pat dzīvnieks uzbrūk tikai tad, ja jūtas apdraudēts vai meklē barību. Vai tiešām esam kļuvuši sliktāki par dzīvniekiem? Vai tad cilvēks nav cilvēks tieši tāpēc, ka spēj abstrakti domāt un atšķirt, kas ir labs un kas nav, kas ir pareizi un kas – ne. Ja uz provokāciju būsi reaģējis ar spēku un pat fiziski uzvarējis, būsi kļuvis vēl zemāks nekā tavs provokators. Ja nevari pagriezties un aiziet, tad runā. Ar muti, ne jau ar dūrēm! Vārds vienmēr ir bijis visspēcīgākais ierocis. Ar vārdiem ikvienu var ievainot, nepadarot sevi par dzīvnieku ar svešām asinīm sev uz rokām. Iemācies runāt tā, lai tevī ieklausās, un būsi ieguvis nesamērojami spēcīgāku ieroci, nekā, ja būtu apguvis cīņas mākslas. Kāpēc jaunieši negrib to saprast? Laikam jau fiziska izrēķināšanās ir vienkāršāka, tur nevajag īpašu saprātu.
Cietsirdību nevajadzētu uztvert kā kārtējo dumpošanās paņēmienu. Tam ir jāmeklē cēloņi un ar tiem jācīnās. Pirmkārt, tas jādara pašiem jauniešiem. Jāsaprot, ko nozīmē, būt cilvēkam. Jāsaprot un jāliek saprast citiem.
