Kādā vasarīgā dienā aicinu uz sarunu Gulbenes Tautas teātra režisori Edīti Siļķēnu – gudru, kolorītu un pieredzējušu sievieti.
Kādā vasarīgā dienā aicinu uz sarunu Gulbenes Tautas teātra režisori Edīti Siļķēnu – gudru, kolorītu un pieredzējušu sievieti. Teātris nav viņas darbs, tas ir viņas dzīvesveids.
Ierodos nedaudz pirms sarunātā laika, Edīte Siļķēna jau gaida. Teātra pagrabiņā vēss, jūtama vēstures dvesma. Smaržo pēc kamīna, dedzināta papīra un svecēm. Blakus telpā skan mūzika, rodas nereāla sajūta, it kā ienākot citā pasaulē, kurā nevalda ikdienas steiga, mašīnu rūkoņa un problēmas. Edīte aizdedzina sveci, un mēs sākam sarunu. Kad mūs pārtrauc telefona zvans, režisore dodas atbildēt, es palieku telpā, kuras sienas ir piedzīvojušas ne mazums interesantu un krāsainu dzīves notikumu. Attālinātas balsis, dēļu grīdas čīkstoņa, sveces un mūzika rada fantastisku sajūtu, ko grūti vārdiem aprakstīt.
Kā radās Gulbenes Tautas teātris?
Gulbenē teātri spēlē ārkārtīgi sen, vairāk nekā simts gadus. Muzejā ir brīnišķīgi materiāli, arī fotogrāfijas, kurās attēlots gulbeniešu spēlēšanas prieks. Gulbenes Tautas teātra nosaukumu 1985.gadā ar savu darbu nopelnīja kultūras nama dramatiskais kolektīvs, ko vadīja Pēteris Sūcis. Viņš ar saviem aktieriem, regulārajiem, kvalitatīvajiem un publikas atzītajiem iestudējumiem panāca, ka teātris tiek novērtēts. Un tajā laikā, ja kolektīvam piešķīra Tautas teātra nosaukumu, tas nozīmēja, ka tā bija valsts alga režisoram un viņa asistentam. Cilvēks, kas strādāja šādā teātrī, skaitījās profesionālis.
Šogad Gulbenes Tautas teātrim – 20 gadi, tas ir daudz vai maz?
Protams, ka tas ir daudz,
bet – tas nav nekas, ņemot vērā kopējo pasaulīgo skatījumu. Cilvēki spēlē teātri gadsimtiem. Šeit mēs vairāk vai mazāk svinam tieši to, ka pilsētā mūsu teātris, manuprāt, ir pilnīgi neatņemama dzīves sastāvdaļa.
Cik sen jūs esat Tautas teātra režisore?
Tautas teātra režisore esmu kopš 1992.gada. Pēteris Sūcis gadu pēc tam, kad kultūras nama dramatiskajam kolektīvam tika piešķirts Tautas teātra nosaukums, aizgāja strādāt uz Valmieras Drāmas teātri par direktoru. Viņš vēl kādu laiku brauca uz mēģinājumiem Gulbenē, bet tad jau kā asistents strādāja Leons Andrējevs. Pēc laika skolotāja Olga Krieva darbojās teātrī. Šie cilvēki nebija profesionāļi. Pēc tam Gulbenē strādāja profesionāls režisors Imants Jaunzems. Un kad viņš bija aizgājis, tad jau es biju beigusi augstskolu un uzsāku darbu kā režisore.
Kas ir mainījies šo gadu laikā, kamēr jūs esat režisore?
Es nezinu, vai šajā gadījumā var teikt, ka aktieru meistarība aug vai neaug, jo amatieru teātris ir tā vieta, kur cilvēks meklē dvēseles vai sirds prieku papildus savam ikdienas darbam. Ko nozīmē aktiera augšana? Te ir vienkārši domu biedru kopums. Reizēm cilvēks iesaistās teātrī, pat īpaši nedomājot, vai viņš vispār grib būt aktieris. Un pilnīgi nemanāmi tas vienkārši tā notiek, jo cilvēks mūsu vidē atrod to, kas viņam ir vajadzīgs. Nepārtraukti teātris mainās. Sākotnēji, uzsākot strādāt, kad no režisora asistentes kļuvu par režisori, es biju zaļš gurķis, bez dzīves pieredzes. Un tikai tas, ko es varu iegūt šajā režisores darbā, kur ir jāstrādā ar cilvēkiem, sniedz man pieredzi. Mainās arī radošā vide un pats kolektīvs. Es kādreiz teicu, ka nekad mūžā neiestudēšu R.Blaumani. Es viņu iestudēju, tā viss mainās katru brīdi, jo teātris ir mirklīga māksla.
Ko jums nozīmē teātris?
Ir grūti definēt. Pašreiz jau gadus desmit tas ir mans dzīvesveids. Man ir laimējies, ka mans hobijs ir saplūdis kopā ar darbu. Kādreiz es domāju, ka tas nemaz nav tik labi, jo es vairs neprotu atdalīt darbu no sava dzīvesveida.
Kad jūs pirmo reizi sastapāties ar teātri?
Man šķiet, ka visi normālie bērni sastopas ar teātri skolā. Mana pirmā skola ir Stāmerienas astoņgadīgā skola, tur pirmajās klasēs man bija audzinātāja, kas lika spēlēt teātri. Es vienmēr biju vai nu sniegpārsliņa, vai zaķītis, pēc tam es biju Sprīdītis, arī Maija, visi pozitīvie tēli.
Kad jūs pirmo reizi apzinājāties, ka gribat saistīt savu dzīvi ar teātri?
Pēc vidusskolas. Vidusskolas laikā mani vairāk saistīja žurnālistika. Tajā laikā es apmeklēju teātra studiju, varbūt arī tam bija kaut kāda nozīme. Varbūt kaut kādās mazās klasēs visas meitenes grib būt aktrises. Man sākotnēji teātris bija tāda kā iekšējā vajadzība, vēlme, mīlestība. Kāpēc? Kāpēc vienā reizē izrādi nospēlē tā un citā reizē – pavisam citādāk? Teksts ir viens, un aktieri ir tie paši. Kas ir tas process cilvēka iekšienē, kas notiek? Tas likās bezgala interesanti – sarunāties ar cilvēku, izpētīt, sajust, uzplaucēt viņā puķi un pēkšņi ieraudzīt, ka viņš uz skatuves zied. Tas izpētes process bija manī spēcīgāks.
Vai ir bijuši brīži, kad domājat atmest ar roku režijai un sākt darīt kaut ko citu?
Ik pa brīdim par to aizdomājos. Es jau draugiem un kolēģiem saku, ka pēc visiem pareizajiem pasaules principiem vajag mainīt darbavietu ik pēc septiņiem gadiem. Tad jau es esmu ļoti aizsēdējusies savā profesijā. Un ļoti bieži esmu vēlējusies darīt kaut ko citu. Tad nonāku pie secinājuma, ka es jau neko citu neprotu. Kaut gan tā arī nav taisnība. Es varētu droši vien ar savu atbildības sajūtu veikt citus darbiņus. Laikam esmu par vāju vai tomēr par daudz stipri mīlu savu darbu. Varbūt manī nav tik stipra grūdiena vai tik liela kritiena, kas mani izdzītu no šī darba.
Vai esat meklējusi glābiņu no dzīves problēmām teātrī?
Nē. Man šķiet, ka tad, kad cilvēkiem ir problēmas, visvieglāk iet dabā, jo tā ir tik harmoniska. Daba harmonizē un cilvēka problēmas kaut kā attālinās un liekas, ka mēs par sīkumiem “matus skaldām”. Teātris paver nevis aizbēgšanu no dzīves un problēmām, bet tas liek paskatīties uz dzīvi citādāk. Teātris mazliet ietekmē katra cilvēka dzīvi, jo pēkšņi tu saproti, ka pasaule un cilvēki tajā ir bezgala krāsaini.
Kā jūs varētu komentēt izteicienu, ka dzīve ir viens liels teātris?
Tad tieši tā arī ir, ka dzīvē ir lielāks teātris nekā uz skatuves. Cilvēks ir spiests spēlēt dienā simtiem tūkstošu lomu – gan sociālās lomas, gan lomas, kuras viņam uzliek sabiedrība, vide, cilvēki. Tāpēc cilvēks īsti nevar saprast, kas ir viņš pats, un varbūt, ka tieši tajā brīdī, kad viņš ir uz skatuves un spēlē it kā ne sevi, tad viņš ir vispatiesākais.
Kā notiek katras izrādes meklēšanas, iestudēšanas process?
Tas ir diezgan ilgs process. Ir grūti pateikt, kas mani iekšēji urda. Varbūt tas ir zemapziņā, tas, kas man pašai sāp tanī brīdī. Un tad es meklēju to materiālu. Citreiz ir tā, ka vienu un to pašu materiālu gadu gadiem tu skaties, bet nav cilvēku, kas varētu to nospēlēt. Pašam ir jāzina un jāgrib tas, ko vēlies iestudēt. Katru reizi tas ir pārsteigums, milzīgs brīnums man pašai, kad pēkšņi savus cilvēkus redzu citādākus. Es redzu, ka ar katru lomu un situāciju, ko piedāvā izrāde, paveras atkal kāds pārsteigums. Tas tāpat kā pavasarī puķes katru gadu plaukst, un katrreiz var skatīties un brīnīties par šo Dieva dāvanu.
Vai jums ir kāda mīļākā izrāde, tēls?
Nē. Iestudēšanas brīdī visi tēli ir tuvi. Teātris ir emociju māksla. Vai nu, zālē skatoties izrādi, tā skatītāju uzrunā, vai tieši otrādi – neuzrunā.
Ja jums būtu neierobežoti laika un naudas resursi, kādu izrādi jūs gribētu iestudēt?
Man ir sens sapnis. Es nezinu, vai es to kādreiz realizēšu. Es gribu iestudēt Fransuāzas Sagānas ” Zirgs bezsamaņā”.
