20.maijā es apmeklēju konferenci par jauniešu neformālās izglītības nozīmi. Tajā stāstīja par problēmu, par kuru sabiedrība nerunā, jo nav informācijas un izpratnes.
20.maijā es apmeklēju konferenci par jauniešu neformālās izglītības nozīmi. Tajā stāstīja par problēmu, par kuru sabiedrība nerunā, jo nav informācijas un izpratnes. Tomēr Latvijā ir sabiedriskās organizācijas, kuras liek par šo jautājumu aizdomāties, informējot jauniešus par neformālo izglītību.
Cilvēki nesaprot, kas ir interešu izglītība un kas – neformālā. Ar ko tās atšķiras viena no otras? Tās tiek liktas vienā lielā maisā, kas ir aplami, jo jēdzieni “interešu izglītība” un “neformālā izglītība” – atšķiras.
Interešu izglītībā vismaz reizi ir iesaistījies vai mēģinājis iesaistīties ikviens, arī mūsu vecāki un vecvecāki. Tautiskās dejas, koris, amatnieku, šūšanas un citi pulciņi – tas viss ir interešu izglītība, ar kuru jaunieši (vecumā līdz 18 vai 19 gadiem) nodarbojas ārpus skolas. Skolas vecuma jaunieši ir aktīvi un labprāt piedalās dažādās aktivitātēs, ko viņiem sniedz skola. Tomēr interešu izglītībai salīdzinājumā ar neformālo izglītību ir trīs trūkumi.
Pirmkārt, visu šo pulciņu aktivitātes tiek vērstas uz mērķi – rezultātu, tādejādi pats process kļūst mazsvarīgs. Piemēram, koru un deju kolektīvi aktīvi mēģina un trenējas, lai gada beigās iegūtu lielu punktu skaitu skatēs, savukārt sporta komandas cīnās par diplomiem un medaļām, arī šūšanas un adīšanas pulciņu mērķis ir izstāde. Visas aktivitātes tiek pakārtotas rezultātam, tādējādi nereti pats process vairs nesagādā prieku. Savukārt neformālās izglītības viens pamatprincips ir pats process, kurš ir tikpat svarīgs kā rezultāts.
Otrs interešu izglītības trūkums ir tas, ka tā nav domāta jauniešiem, kuriem nav talanta. Ko lai dara jauns cilvēks, kurš neprot dejot un dziedāt, kuram nepadodas sports vai šūšana? Interešu izglītības lauciņš šim jaunietim nespēj palīdzēt, jo starp talantīgajiem un spējīgajiem jauniešiem viņš jutīsies kā pelēkais pīlēns. Tomēr ļoti bieži šiem “netalantīgajam” cilvēkam ir citas spējas un kvalitatīvas īpašības, kuras viņš līdz šim nemaz nav apzinājies. Neformālā izglītība, kas ir orientēta uz indivīda vajadzībām, palīdz jauniem cilvēkiem izkopt savas prasmes un īpašības, rīkojot dažādus seminārus, konferences, forumus, nometnes, projektus un cita veida aktivitātes. Tā sniedz jauniešiem iespēju izglītoties ārpus formālās un interešu izglītības jomas. Neformālā izglītība ir dzīves skola, kas rada piedāvājumu tiem jauniešiem, kuri ir aktīvi un izrāda iniciatīvu un pieprasījumu pēc aktivitātēm.
Vēl viena problēma: interešu izglītībā iesaistās jaunieši skolas vecumā, bet tiem, kas skolu beiguši, pilsētā nav, ko darīt. Un tad bieži vien vecāki cilvēki saka, ka jaunatne bezdarbības dēļ dara trakulības, lieto alkoholu un narkotikas un dara citas, viņuprāt, nepieņemas lietas. Tāpēc ir vajadzīgas neformālā izglītības iespējas, lai ikviens aktīvs jaunietes var iesaistīties dažādās aktivitātēs, arī vecāks par 20 gadiem.
Lai gan interešu izglītība nespēj apmierināt visu jauniešu vajadzības un vēlmes, tā sniedz ļoti lielu ieguldījumu skolas vecuma jauniešu fiziskajā un garīgajā attīstībā. Šī izglītības joma ar savām metodēm nodarbina jauniešus, dod viņiem iespējas apliecināt sevi, padara viņu ikdienu interesantu. Nav svarīgi, vai tā ir interešu vai neformālā izglītība, kurā jaunietis atrod savu piederību, būtiski ir tas, ka viņam ir, kur iet un ko darīt.
