Par laimīgām beigām. Nē, vispirms par sākumu. Par laimīgu sajūtu, pirms pateikts pirmais vārds.
Par laimīgām beigām
Nē, vispirms par sākumu. Par laimīgu sajūtu, pirms pateikts pirmais vārds. Par saprašanos bez vārdiem. Ir tikai bānīša riteņu klaboņa, lokomotīves rūkoņa un sajūsmas pilns svilpiens. Esam ceļā uz laimīgām beigām? Nē, uz svētkiem. Vēl nesteigsimies. Vēl ļausimies sevi vedināt līdzi spārei – uz Spārītes parku. Uz turieni, kur aizsācies mūžīgais stāsts par nelaimīgu, nē, par laimīgu mīlestību, par Marisu. Par baronesi. Un par viņas Sarkano, nē, Balto pili. Par pili, kas mums vēl jāuzceļ. No gruvešiem. Esam ceļā. Laimīga nopūta. Nē, skumja. Laimīga. Skumja. Mēs atgriežamies laimīgā sākumā, lai nekad nenonāktu līdz beigām. Cauri Jāņiem, sveicienu mājot Poruku Jānim, cauri Pēteriem, apskaujot Pēteri Sūci, cauri Olgām, paraudot uz pleca un paslēpjot galvu klēpī pie Olgas Krievas, cauri Imantiem, smieklos un asarās līdzi aicinot Imantu Jaunzemu. Tā ejam jau 20 gadus. Edīte saka, ka beigu nemaz nebūs – ne laimīgu, ne nelaimīgu. Ceļā būdami, esam iemācījušies runāt. Spēlēties ar vārdiem, saprasties un pārprast, prast un neprast būt laimīgiem. Būt vienā vienīgā vārdā. Mīlestība. Teātris. Nē, mīlestība.
Mirt nelaimīgas mīlestības dēļ?
Gulbenes Tautas teātra šīssezonas jaunums ir izrāde pēc Mihaila Rezčikova lugas “Kompanjoni” motīviem.
Režisore Edīte Siļķēna uzbūrusi traģikomisku vīziju. Caur smiekliem un asarām lugas varoņi atrisina mūžīgo tēmu par to, vai vērts mirt nelaimīgas mīlestības dēļ un ar ko cilvēki ikdienā mēdz aizstāt mīlestības trūkumu. Šī vīzija ir par mūsdienu materiālo pasauli un cilvēku tajā, kas brīžiem līdzinās komiksa varonim. Taču paliek neizteiktais – smeldzīgas ilgas pēc kaut kā īsta un pirmatnēja, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu.
Izrādē darbojas seši personāži – divas sievietes un četri vīrieši. Astrīda Vilciņa atveido galveno lomu – privātās aptiekas īpašnieci Betiju Hilsu. Gulbenes Tautas teātrim iestudēt izrādi “Kompanjoni” palīdzēja vietējie uzņēmēji Lolita Strode un Kārlis Birznieks.
Gulbenes Tautas teātris
Izrāde par ikdienas tirāniju
Pēc Ventspils teātra 60 gadu jubilejas izrāžu parādes martā vetspilnieki uz Gulbeni atveduši šīssezonas jauniestudējumu – Juna Fose “Vārds” (režisors Agris Krūmiņš).
J.Fose ir dzimis 1959.gadā, ir šobrīd pasaulē pazīstamākais un Eiropā populārākais norvēģu dramaturgs. Sarakstījis vairākus desmitus lugu, kas, piemēram, 2002.gadā rādītas uz 200 Eiropas skatuvēm. Rakstījis arī romānus, noveles, dzeju, esejas un grāmatas bērniem. Saņēmis vairākas balvas, arī Ibsena prēmiju, kā arī Ziemeļvalstu dramaturgu balvu. J.Fose darbi ir tulkoti 12 valodās.
“Vārds” (1995) ir vienīgā dramaturga luga, kas tulkota latviski un Latvijā piedzīvojusi jau divus iestudējumus, arī Rīgā, teātrī “Skatuve”, pirms četriem gadiem. Anne Elīse Vinterhūse, kas pētījusi šā autora darbus, par viņu saka: “Foses dramaturģijā vērojama spēcīga mijiedarbība starp reālismu un absurdu, starp mistisko jeb dīvaino un triviālo, starp nozīmi, jēgu un tās zudumu vai neesamību. “Vārdā” atmiņas klusē un vēršanās uz nākotni nevirzās uz priekšu. Dialogā parādās aprāvumi un tukšums, pār to savelkas klusums. Ikdienišķais un labi zināmais parādās kā neizturama, bet neizbēgama atkārtošanās. Cilvēki vairs nemēģina padarīt interesantāku savu dzīves telpu. Valda pieraduma tirānija.”
Ventspils teātris Improvizē par Šekspīra piedāvāto tēmu
“Studijteātris “Aka” spēlē Šekspīra “Periklu” – tāds ir izrādes nosaukums. Tas ir arī paskaidrojums, ko īsti skatītājam gaidīt, nākot uz izrādi. Sekojam Šekspīra lugas dramaturģiskajai līnijai un iztēlojamies, ka paši radām visas idejas par situācijām, kurās nokļūst Perikls. Paši šo žanru nosaucām par futūrdrāmu – nākotnes izspēli. Mēs izspēlējam stāstu par Periklu, ko radījis slavenais dramaturgs, bet darām to, nevis mēģinot restaurēt notikumus no nenosacīti tālā laika, par kuru ir luga, bet gan tieši tajā vietā, kur notiek izrāde, tieši tajā sastāvā, kas piedalās izrādē. Mēs stāstām stāstu par Periklu – Šekspīra varoni, spēlējam spēli, ko esam izgudrojuši, iestudējot izrādi.
Perikls ceļo caur pasauli – telpu, un mēs to izspēlējam skatuves telpā. Mēs nepārvēršam skatuvi par kādu citu vietu – pili, jūras krastu vai templi. Mēs izmantojam to kā spēles norises telpu, nemānām sevi, ka iztēlē esam pārcēlušies uz tāltālu laiku, tāltālu zemi. Spēlējam šai konkrētajā telpā, ar šiem griestiem un grīdu, un skatuves tehniku, kāda ir. Mēginām notikumus atvilināt šurp -uz tukšas skatuves.
Studijteātris “AKA”, Rīga
Vai tiešām nekas nav noticis?
Aizkraukles Tautas teātris darbojas jau 25 gadus. Tā būtība ir trīs pamatprincipos: teātra mīlestība, savstarpēja mīlestība un darba mīlestība.
Iestudēto darbu amplitūda ir plaša – no mūzikla līdz psiholoģiskai drāmai. Režisors Juris Kalvišķis mīl atklāt tēla iekšējo pasauli.
Šoreiz uz festivālu “Hepenings 2005” pie draugiem Gulbenē esam atveduši jaunās latviešu dramaturģes Silvijas Linājas pirmo lugu “Nekas nav noticis”. Tas ir mūsdienīgs stāsts par mūsdienu pasauli ar visām tās baltajām, melnajām un daudzkrāsainajām pusēm.
Aizkraukles Tautas teātris
Atbildes meklē nacionālajā identitātē
Vairāk nekā 200 kilometrus līdz Gulbenei ir mērojis Rokišķu (Lietuva) Tautas teātris.
Šajā Lietuvas mazpilsētiņā lepojas ar valstī nodibināto pašu pirmo Tautas teātri, kam ir jau vairāk nekā 40 gadu. Pašlaik to vada Jonas Buziliauskas. Iepriekšējais šā teātra režisors Jonas Korenka kļuvis par Lietuvas Saeimas deputātu. Gulbenieši sadraudzējās ar šā kolektīva dalībniekiem pērnruden, kad Rokišķos pilsētas svētkos rādīja savu iestudējumu – Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”. Toreiz Rokišķu amatierteātris apsolīja atbraukt ciemos uz teātra festivālu Gulbenē.
Gulbenē Rokišķu Tautas teātris rādīs Justinas Marcinkevičus lugu “Ērgļa ligzda”.
