Politiski represētie: aicina jaunatnei mācīt patriotismu.
Politiski represētie: aicina jaunatnei mācīt patriotismu.
Otrdien pie Gulbenes dzelzceļa stacijas un Litenes kapos pie Latvijas armijas virsnieku piemiņas vietas skanēja valsts himna “Dievs, svētī Latviju”. To dziedāja ļaudis, kas paši vai kuru tuvinieki pārdzīvojuši 1941.gada 14.jūnija – politiskās represijas.
Diemžēl šajā dienā atkal pulcējās tie, kam 14.jūnijs un genocīds pret latviešu tautu ir pašu pārdzīvots. Maz bija jauniešu un vēl mazāk cilvēku brieduma gados. Pirms 64 gadiem pārdzīvotais svētā un nozīmīgā piemiņā ir tiem, kuru dzīves skāra tās dienas notikumi. Pārējiem tas paliek vien tikai kā vēstures atskaites punkts.
Pasākumā piedalījās Gulbenes pilsētas domes pārstāvji, Nacionālo bruņoto spēku komandieris Andrejs Zeibots, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komitejas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kapelāni un militārās personas. Pasākumā piedalījās arī NBS orķestris un Gulbenes koris “Atbalss”. Aizsardzības ministrijas Valsts sekretāra vietniece Ilona Dreģe, vērtējot vēsturi, kad tūkstošiem cilvēku nomira salā un badā, dzīvojot necilvēciskos apstākļos, tā arī vairs nekad neieraudzījuši savas dzimtās mājas, aicināja paturēt šo dienu mīļā piemiņā. “Tūkstošiem cilvēku tika nošauti bez sprieduma un apsūdzības uzrādīšanas. Viņu vienīgais noziegums bija lielā mīlestība pret savu dzimto zemi Latviju. Tika šķirtas neskaitāmas ģimenes, un daudziem 14.jūnija nakts bija pēdējā reize, kad redzēja savus tuviniekus un mīļos. Paturēsim dzīvā atmiņā šo cilvēku likteņus un nepagursim par to atgādināt jaunajām paaudzēm,” saka I.Dreģe.
Sibīrijas ceļus izstaigājusi arī politiski represēto apvienības pārstāve Aira Anča. “Piedzīvota smaga traģēdija, kas nebeidz sāpēt vēl joprojām. Pirms 64 gadiem no Latvijas tika varmācīgi izrautas daudzas ģimenes, šķirtas no saviem tuviniekiem. Smagu zaudējumu piedzīvoja Latvijas armija, kad nošāva tās labākos dēlus vai aizveda tos svešumā aiz polārā loka.
“Ceļā devās vairāk nekā 1000 mazu bērnu vecumā līdz 7 gadiem, daudzi ceļā zaudēja vecākus un viņu liktenis bija neapskaužams, kā viņi izdzīvoja ārkārtīgi grūtajos apstākļos. Pēc vairākiem moku gadiem viņi vieni drīkstēja atgriezties mājās. Vai to var aizmirst?
Stāvot piemiņas vietā, atmiņā redzu tās izmisušās mātes, raudošos bērnus, saliektos sirmgalvjus, jaunos puišus un meitenes aiz restotiem lopu vagona logiem, viņu vidū daudzu gulbeniešu ģimenes. Tieši šeit sākās mūsu drūmais Golgatas ceļš,” saka A.Anča. Viņa saka, ka joprojām represētie sev un citiem uzdod jautājumu – kāpēc? Kāpēc viņiem bija jāiet moku ceļš, vai tādēļ, ka bijuši uzticīgi Latvijai?
Rodas jautājums, vai ir cilvēcīgi pārdzīvoto piedot? Ja Dievs to lūdz, kā latviešiem vajadzētu izturēties pret vēstures sāpīgajiem notikumiem?
“Jāpiedod, bet nav jāaizmirst. Tāpēc mēs te esam un atzīmējam 14.jūniju. Atmiņās un sērās ir arī apņemšanās un skats uz priekšu, uz nākotni. Lai tas nekad nepiepildītos. Latvijas un sabiedrība dzīvo ar tādu attieksmi, ka mūsu dzīvi šeit svētī Dievs un mēs šeit paliekam vienmēr. Es par Latviju lūdzu arī tad, kad neesmu šādos svinīgos piemiņas brīžos. Tas ir manos darba pienākumos un manā sirds aicinājumā,” piebilst Nacionālo Bruņoto spēku virskapelāns Atis Vaickovskis.
Latvijas Bruņotajos spēkos šobrīd ir 10 kapelāni. Viņi lūdz arī par tiem 150 Latvijas karavīriem, kas šobrīd kalpo Irākā, lai viņi veseli un neskarti varētu atgriezties mājās. “Grūti teikt, vai latviešu tauta ir piedevusi visus pāridarījumus, bet, vērtējot tautas priekšstāvjus, ko esam deleģējuši, tas ir jaušams. Taču piedot nenozīmē aizmirst un kļūt paviršam pret to, kas bijis pagātnē,” saka virskapelāns.
Atceres dienas pasākums turpinājās Litenē, kur ziedi tika nolikti pie memoriāla “Sāpju siena”, godinot tur apglabātos virsniekus. 1941.gada 14.jūnijā daudzi tika nošauti Litenē, daudzu ceļš veda uz Sibīriju. No 500 Litenē deportētajiem dzimtenē atgriezās 70, pārējie tika nošauti vai gājuši bojā spaidu darbos Noriļskā. Otrdien pie Litenes kapos apglabātajiem kā pie draugiem nāca latviešu virsnieku apvienības pārstāvis virsleitnants Verners Likuts. Kā viņš pats atzina, Laima viņam palīdzēja atgriezties un palikt dzīvam.
“Es esmu izgājis tam cauri. Zinu, ko tas laiks nozīmē Latvijai un latviešiem. Tieši tādēļ es gribu lūgt jaunatnei godināt Latvijas vēsturi. Kāda būs jaunatne, tāda būs valsts un tā mums klāsies. Mēs daudz runājam par patriotismu, bet kā tas radīsies, ja jaunieši skrien garām šīm svētajām vietām un nejūt, kāda traģēdija šeit ir notikusi?” saka V.Likuts.
Interesantu skaidrojumu par Litenes “Sāpju sienu” minēja Litenes pagasta priekšsēdētājs Gunārs Ciglis.
“Skatoties uz “Sāpju sienu”, tajā var redzēt krustus. Daži izaug no zemes un ir pilnā augumā, citi paslēpjas. Tas ir zināmajiem un nezināmajiem. Ir krusti, kas ir tuvāk un kas ir attālāk. Tie ir karavīri, kas miruši Latvijas zemē, kā arī svešumā, Sibīrijā,” saka G.Ciglis.
Pēc ziedu nolikšanas un svētības vārdu teikšanas ļaudis devās uz Litenes mežu, kur pirms 64 gadiem atradās Latvijas virsnieku vasaras nometne. Ļaužu asaras liecināja, ka brūces mēdz sadzīt, tomēr atmiņu sūrums nezūd.
