Kad vasara ar ziedu vainagu galvā uzkāpj kalnā, tad ir klāt Līgovakars un Jāņu nakts. Kopš sentēvu laikiem ikvienā cilvēkā rodas noskaņa, kas liek iet tai pretim ar skanīgu līgodziesmu lūpās, ar siera rituli dzeltenu kā saule rokās.
Kad vasara ar ziedu vainagu galvā uzkāpj kalnā, tad ir klāt Līgovakars un Jāņu nakts. Kopš sentēvu laikiem ikvienā cilvēkā rodas noskaņa, kas liek iet tai pretim ar skanīgu līgodziesmu lūpās, ar siera rituli dzeltenu kā saule rokās.
Tā ir nakts, kad nemanot pārlaižam īsu tumsas mirkli un sagaidām brīnumaino rītu. Tik brīnumu pārpilns tas ir tikai reizi gadā, jo tad saulīte rotājas un zemi klāj zelta rasa, kurā mazgājoties iegūstam svētību un veselību visam gadam. Ikviena dvēsele un sirds tad veras kādam neapjaustam brīnumam.
Kā šajā laikā jūtas trīs Jāņi Kļaviņi, kas dzīvo Litenes pagastā un ir pārliecināti, ka nekur nav tik labi kā Litenē? Kā viņi vērtē savu vārdu? Kā sagaida līgotājus? Kādi piedzīvojumi viņiem atgadījušies?
Rīkos dzimtas salidojumu
“Manā jaunībā tik brīvi un demokrātiski Jāņus svinēt nevarēja, bet tas netraucēja svinēt vārdadienu. Man ļoti patīk savs vārds, jo tas ir pārmantots no paaudzes paaudzē. Mans vectēvs bija Jānis, tēvs arī Jānis, tikai nevienu no saviem diviem dēliem neesmu nosaucis šajā vārdā. Dzīve piedāvā dažādus pārsteigumus, tāpēc nekad neko nevar zināt, bet, ja būs trešais dēls, to obligāti saukšu par Jāni,” saka vecākais trijotnes Jānis Kļaviņš, kurš ir specializētā Valsts sociālās aprūpes centra “Litene” direktors.
Viņš Jāņus svinot, kā īstam latvietim pieklājas – ar putojošu alutiņu un sieru. Pats esot par slinku, lai gatavotu alu, arī darināšanas recepšu un dotību neesot, tāpēc izlīdzoties ar “Aldara” alu, klāt piedāvājot šašliku. “Manā ģimenē nav tik čaklu roku, kas sasietu sieru, bet šā darba lietpratējus vienmēr iespējams atrast,” smej Jānis.
Ciemos pie viņa nāk draugi, darbabiedri un tuvinieki. Jāņos neesot būtiski saņemt dāvanas, tāpēc Jānis priecājas, ja līgotāju ir pilns pagalms. Dažkārt pie ugunskura pulcējoties 40, 50 cilvēku.
“Litenes Kļaviņu dzimta ir liela. Pirms pieciem gadiem, kad rīkojām pirmo dzimtas salidojumu, vienkop sabrauca vairāk nekā simts Kļaviņu. Esmu pārliecināts, ka mūsu ir vēl vairāk. Arī šogad augustā pirms Litenes kapusvētkiem atkal organizēsim salidojumu. Esam izveidojuši dzimtas ciltskoku, kur parādās, ka līdzīgi varenam Pededzes ozolam zarus un saknes esam izpletuši pa visu Latviju,” lepojas Jānis.
“Esmu domājis arī par to, kādam jābūt īstam Jānim. Manuprāt, tas ir kārtīgs latvietis, kas piedzimis, mācījies, strādā un domā par Latviju. Litene ir mana dzimtā puse, kur aizritējis viss līdzšinējais mūžs, izņemot divus gadus, ko pavadīju aiz polārā loka, atrazdamies obligātajā karadienestā,” uzskata Jānis.
Jāņos daudz kas mēdzot atgadīties. Jaunībā ne reizi vien no dancošanas Pededzes līcī viņš mājās devies basām kājām, jo kurpēm pazoles bijušas cauras. Kārtīgam dancotājam nevieni apavi ilgi neizturot.
“Nedomāju, ka esmu izcils dejotājs, bet, ja visas meitenes grib dejot tikai ar Jāni, vai tad vispār ir iespējams atteikt. Sievietes vārds katram vīrietim jāpilda kā likums,” domā Jānis. Viņa hobijs esot makšķerēšana un medības, tomēr Jāņos, kad Litenes estrādē skanot mūzika, dejošana esot svēta lieta.
“Lai gan Jāņu naktī notiek visādi brīnumi, tomēr ikvienā pasākumā iesaku ievērot mērenību. Arī alus dzeršanā, jo otrā rītā var klāties ļoti grūti. Katram jāzina savs mērs. Parasti grūtāk ir gados vecākiem Jāņiem,” saka Jānis.
Viņa vārdadiena neesot iedomājama bez ozollapu vainagiem. Kakls esot par īsu un galva par mazu, lai visus tos noturētu. Bijis arī tā, ka mājā vienas istabas sienas no vietas nokāris ar vainagiem. Visus gan nesaglabājot, tikai dažus atstājot kā suvenīrus līdz nākamajiem Jāņiem. “Es pat varētu izveidot Jāņa Kļaviņa muzeju, kur vienā telpā atrastos visas Jāņos saņemtās dāvanas – dažādi alus kausi, glāzes, krūzes un tamlīdzīgi,” prāto gaviļnieks.
Šogad, iespējams, pēc ilgāka laika Jānis Līgovakaru nepavadīšot mājās, bet līgot došoties uz Kalnienu pie krustdēla Jāņa, lai paraudzītu, kā kaimiņi līgo. Vajadzētu arī kādu līgodziesmu iemācīties, bet viņš tās labprātāk klausoties, nevis dziedot, jo, kurš nāk sveikt, tas ar aplīgošanas dziesmu. Ar Jāņa bērniem esot tīrais negals, jo viņi paspējot izložņāt visas malu maliņas, izvelkot pēdējo nātri, kas palikusi aiz pakša.
Visiem līgotājiem Jānis novēl saulainus Jāņus, saticību, mīlestību un katram ieraudzīt, kā zied paparde.
Ar nepacietību gaida līgošanu
Jaunākais Jānis Kļaviņš ir Litenes pamatskolas 8.klases skolnieks, kurš parasti Jāņus svin mājās.
“Mamma cep pīrāgus, vecmāmiņa sien sieru, tēvs gādā par alu. Lai gan šogad pabeidzu 7.klasi, tomēr Jāņos pa kluso esmu arī alu nogaršojis. Tagad ir vasara, tāpēc ceru, ka skolotāji par to nedusmosies. To, ka alus man īpaši garšotu, nevaru teikt,” atzīstas mazais Jancis.
Viņš atceras, ka ticis daudzināts un aplīgots jau tad, kad bijis pavisam maziņš.
“Līgovakarā kurinām lielu ugunskuru, ap kuru pulcējas gandrīz visi kaimiņi – lielākoties tantes un onkuļi, bet netrūkst arī skolasbiedru. Dažreiz kopā ar pieaugušajiem atnāku arī uz Litenes estrādi, bet vienam pašam to darīt vecāki neļauj. Vairs jau nav ilgi jāgaida līdz brīdim, kad pabeigšu skolu, tad gan nākšu viens pats vai kopā ar draugiem,” nepacietīgi saka Jānis.
Šobrīd viņš vēl īsti nezina, par ko kļūt, kad izaugs liels, tāpēc puika cenšoties labi mācīties. Skolā Jancim patīkot matemātika, krievu valoda, datorstundas un sporta nodarbības, kā visiem klases zēniem.
Jāņos esot pastrādāti arī daži nedarbi, bet tie neesot bijuši tik lieli, lai saņemtu bargu sodu. “Vienreiz čikstīju ugunskuru, izlēca ogles un iekrita kastē ar papīriem, kas bija novietota netālu no ugunskura, tā aizdegās, bet visu izdevās ātri nodzēst,” atceras zēns.
Jāņu naktī viņš nekad neejot gulēt, bet dzīvojot līdzi pieaugušajiem, tikai no rīta dodoties pie miera. Jau tagad ar nepacietību Jancis gaidot Līgovakaru, jo tad esot ārkārtīgi jautri.
Jānis izbaudot vasaru un palīdzot vecākiem mājas darbos. Ja vecmāmiņa liekot, tad no pagraba iznesot grozus ar kartupeļiem un bietēm, vedot uz ganībām govis, ejot tās pārsiet.
“Man vēl ir jaunāks brālis. Labi, ka esmu vecākais, jo tad ir lielāka teikšana. Man klasē ir daudz draugu. Pārsvarā tie ir zēni, jo meitenes man nepatīk. Labi, ka viņas dzīvo tālu, tāpēc nevar atnākt pie manis līgot,” saka juniors.
Dzimšanas dienu svin Jāņos
Vidējam Jānim Kļaviņam atšķirībā no pārējiem ir īpaši veicies, jo tieši 24.jūnijā viņš svinēs arī 26. dzimšanas dienu.
“Paziņas brīnās, ka man ir jau tik daudz gadu, jo domā, ka esmu jaunāks. Dzimšanas dienā parasti vaicā, kā es jūtos, kļūdams vecāks. Atbildu, ka tieši tāpat kā 14 gados. Pēc dabas esmu optimists, vienmēr jautrs, tāpēc nekad nav problēmu ātri iejusties arī svešā sabiedrībā, ar visiem rodot kopīgu valodu. Esmu īsts litenietis, kas nespēj turēties pretim dzimtās puses un māju pievilkšanas spēkam. Dažus gadus biju projām no Litenes, jo biju iesaistījies profesionālajā militārajā dienestā, bet pavasarī sapratu, ka nevaru iztikt bez mājām. Rīgas dzīve nav man domāta, tāpēc šobrīd dzīvoju mājās ar skaistu nosaukumu “Kangari”, palīdzot vecvecākiem,” stāsta Jānis.
Puisis lepojas ar Liteni. Viņš aktīvi iesaistās dažādos sabiedriskos pasākumos. Savulaik Jānis beidzis Gulbenes mūzikas skolu, bet tagad dzied pagasta korī un darbojas dramatiskajā kolektīvā. Viss sācies ar piedalīšanos karnevālos, kur bijis atraktīvs, tāpēc ticis pamanīts.
“Jāņi ir mani mīļākie svētki, jo tad ir mana dzimšanas un vārdadiena. Nejūtos aizvainots, ka svinības ir tikai reizi gadā, jo nekas nav jaukāks, kad ciemos ierodas draugi, paziņas, kaimiņi un tuvinieki. Tad svētki beidzas pēc trim četrām dienām. Nevienu īpaši ciemos neaicinu. Visi zina, ka 23.jūnijā pulksten 18.00 jāpulcējas “Kangaros” pie ugunskura. Vienmēr sanāk daudz cilvēku, jo draugi ierodas kopā ar otrām pusēm, vienīgi man šobrīd nav draudzenes, bet tāpēc es jūtos kā brīvs un neapspiests cilvēks,” smejas Jānis.
Tradicionāli, vienalga – spīd saule vai līst lietus, viņš mielasta galdus klāj garāžā, ko izpušķo ar bērzu meijām. Dejošana, spēles, atrakcijas un citas Jāņu izdarības notiek pagalmā. Pēc pulksten vienpadsmitiem vakarā visi dodas uz balli Pededzes līcī. Gulēt nekad ātrāk par pulksten septiņiem Jānis nedodoties, jo, kas tas par līgotāju, kas guļot Jāņunakti.
“Lepojos, ka vecāki man devuši vārdu Jānis, nekad neesmu gribējis citu. Svinību scenāriju iepriekš neizdomāju. Mans draugs ir grupas “Forte” mūziķis Kaspars Maks, kas gādā par mūziku, bet jautrība un viss pārējais rodas pats no sevis. Atceros, ka vienos Jāņos kaimiņi uz līgošanu ieradās pārģērbušies par čigāniem. Arī tad, kad mācījos Litenes pamatskolā, vienmēr visi klasesbiedri nāca pie manis ciemos,” Jānis ir gandarīts.
Ikvienos Jāņos kaut kas atgadoties, bet viņš vairs nespējot precīzi atcerēties visus notikumus. Mamma esot stāstījusi, ka bērnībā Jānis vienmēr jau pirms laika esot stāvējis ceļa galā, lai pirmais ieraudzītu un sagaidītu līgotājus. Tagad viņš tā vairs nedarot, jo zinot, ka viņi noteikti atnāks. “Katru gadu saņemu daudz vainagu. Tos visus saglabāju, lai pēc gada sadedzinātu Jāņu ugunskurā,” stāsta Jānis.
Lai gan Litenē ir trīs Jāņi Kļaviņi, īpaši pārpratumi neesot piedzīvoti, jo vienam no otra esot liela gadu starpība. “Mana mamma strādā specializētajā Valsts sociālās aprūpes centrā “Litene”, kur direktors ir arī Jānis Kļaviņš, tāpēc ir gadījies, ka man adresētu vēstuli piegādā viņam,” stāsta vidējais Jānis.
***
Fakti
– Litenes pagastā ir 68 Jāņi un 13 Līgas.
– Rajonā kopumā – septiņi Jāņi Kļaviņi. Trīs no tiem – Litenē, divi – Gulbenes pilsētā, pa vienam – Rankā un Stāmerienā.
