Dzirkstele.lv
Pa Latvijas mežiem skraida jenotsuņi, kuri vēsturiski apdzīvojuši Ķīnas, Korejas, Japānas un Sibīrijas teritorijas. Ezeros mīt rotani – zivis, kuru dabīgais izplatības areāls aptver Tālo Austrumu upju baseinus. Tie ir tikai pāris piemēri tām svešzemju augu, dzīvnieku, kukaiņu un citu dzīvu būtņu sugām, kuras izplatās Latvijā un atstāj ietekmi uz dabīgajām ekosistēmām.
Nekas labs tas nav, jo šādām invazīvām sugām ir postoša ietekme uz dabu, ekonomiku un pat uz cilvēku veselību, un tās ir otrs galvenais bioloģiskās daudzveidības samazināšanās cēlonis pēc biotopu izmaiņām, uzsver Dabas aizsardzības pārvalde (DAP).
Ātrāki, ēdelīgāki un konkurētspējīgāki
DAP speciālisti skaidro, ka invazīva suga var būt jebkura veida dzīvs organisms – augs, kukainis, zivs, sēne, baktērija vai pat organisma sēklas. Birku “invazīvs” parasti piešķir tām svešzemju sugām, kuras, nonākot jaunās dzīvesvietās, var sākt strauji vairoties, agresīvi izplatīties, nomākt vietējās sugas un apdraudēt ekosistēmas, kā arī nodarīt kaitējumu gan dabai, gan cilvēkiem.
Ja ekosistēmā nonāk jauna suga, tai var nebūt dabisku ienaidnieku vai regulējošo faktoru, un tad tā spēj ātri vairoties un pārņemt plašas teritorijas. Vietējiem savvaļas augiem vai dzīvniekiem nepieciešams pietiekami ilgs laiks, lai izveidotos aizsardzība pret iebrucēju, tāpēc tie nespēj konkurēt ar strauji ienākušo sugu cīņā par pārtikas resursiem un dzīves platībām. Vēl viena nepatīkama lieta mēdz būt slimību pārnēsāšana, kas apdraud vietējo augu vai dzīvnieku veselību un dzīvību.
“Nereti paši cilvēki, it kā negribot neko sliktu, var nodarīt uz gadu simtiem paliekošu kaitējumu dabai,” skaidrojot situāciju ar invazīvo sugu izplatību Latvijā, saka DAP “LIFE IP LatViaNature” invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska.
Invazīvo sugu netiešie draudi mēdz izpausties kā izmaiņas ekosistēmas barības tīklā, iznīcinot vai aizstājot vietējos barības vielu avotus. Invazīvas sugas var mainīt arī sugu līdzsvaru un ietekmēt ekosistēmu stāvokli. Piemēram, puķu sprigane mitrās upju un ezeru piekrastēs veido lielas un blīvas audzes, kur vairums vietējo augu iznīkst. Ar laiku šādās vietās aktivizējas krastu noskalošanās procesi, jo vairs nav to augu, kuri ar savām saknēm stabilizēja krastus. Mežos izveidojušās puķu sprigaņu audzes pārmāc jaunos kokus un palēnina meža atjaunošanos.
Visātrāk un visvienkāršāk ar invazīvām sugām var tikt galā tad, kad sastopami atsevišķi indivīdi, diemžēl sabiedrība tajā brīdī par šo jauno augu vai dzīvnieku tā nedomā, drīzāk saka – “cik interesants, skaists, rets!”, uz problēmas nopietnību norāda Dabas aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska.
Savu lomu invazīvo sugu izplatībā spēlē klimata pārmaiņas. Vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās, nokrišņu daudzuma un intensitātes izmaiņas ļauj dažām dzīvo organismu sugām pārvietoties uz jaunām teritorijām. Taču galvenokārt invazīvās sugas izplatās cilvēka darbības dēļ, bieži vien neapzināti. Mūsdienu pasaulē cilvēki spēj ļoti ātri apceļot pasauli un ļoti ātri pārvietot preces no vienas pasaules malas uz citu. Bieži šajos ceļojumos līdzi dodas arī nelūgtas sugas. Kuģi balasta ūdenī var pārvadāt ūdens organismus. Kukaiņi var pārvietoties ar transportēšanas koka paletēm, augu, augļu un dārzeņu sūtījumiem. Augu sēklas var pielipt pie apaviem vai auto riepām. Tomēr lielāko daļu no invazīvajām sugām cilvēki ieveduši paši, nezinot un nenojaušot, ka ceļojuma piemiņa – eksotiskais augs vai mīlīgais mājdzīvnieks – laika gaitā varētu pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem, izkļūt savvaļā un sākt nekontrolēti izplatīties.
Dažreiz par invazīvām sugām var kļūt tīši vai nejauši savvaļā izlaisti dzīvnieki, piemēram, jenotsuns, Amerikas signālvēzis un sarkanausu bruņurupucis.
Ar daudzām sugām jau nokavēts
S.Rutkovska uzsver, ka vislabākā cīņa ar invazīvajām sugām ir tās neaudzēt, neieviest, neturēt, un šī metode ir vislētākā un efektīvākā. Vienkāršākais, ko katram ieteicams izdarīt, pirms vest līdzi uz Latviju kādu svešzemju augu, – “iegūglējot” ierakstīt auga nosaukumu un blakus arī vārdu “invazīvs”. Ja tāda citā reģionā būs šīs sugas daba, tas noteikti tiks norādīts, un tādā gadījumā šo augu nevajag vest, pasūtīt vai pirkt.
“Ja vienkopus saliktu pilnīgi visas Latvijas sugas, tad apmēram trešdaļa no visām ir svešzemju. Jau to nosaukums liecina, ka dabiskais izplatības areāls atrodas svešās zemēs, nevis Latvijā. Svešzemju sugas uz Latviju atnāk dažādos ceļos, piemēram, ar upju straumēm, ar vēju, ar dzīvnieku palīdzību, vai arī tiek ievestas. Tās lieliski iztiek savvaļā, ātri vairojas, augi veido blīvas monoaudzes, dzīvnieki ir ātrāki, ēdelīgāki un konkurē par barības resursiem ar citiem augiem un dzīvniekiem. Visbiežāk invazīvās sugas ir bez dabiskiem ienaidniekiem un ir izturīgas, var pārnēsāt dažādus parazītus un slimības. Invazīvās sugas ir mazāk prasīgas pret augšanas apstākļiem un dzīvesvietu, jo vieglāk visam pielāgojas. Minētais ir košs īpašību kopums, kas invazīvajai sugai palīdz izspiest vietējās sugas no tām ierastās vides, jo spēcīgākais dzīvo, kā tam ērtāk un labvēlīgāk,” skaidro S.Rutkovska.
Invazīvajām sugām Latvijā uzmanība tiek pievērsta pēdējos gadu desmitos, jo iepriekš to izpausmes nebija tik nozīmīgas. Problēma ir aktuāla arī citās valstīs, piemēram, 2014. gadā Eiropas Savienības (ES) mērogā ir pieņemta invazīvo sugu regula, un Latvijai kā ES dalībvalstij ir saistoši regulas noteikumi un prasības. Pašreiz šajā regulā ir iekļautas 88 sugas. Daļa no tām ES vēl nebūt nav sastopamas, bet ir iekļautas sarakstā ar preventīvu nozīmi. Proti, ja šī suga izrāda invazīvu raksturu citā pasaules daļā vai kontinentā un Latvijā ir līdzīgi klimatiskie apstākļi, tad nav jāgaida, kad suga atradīs ceļu, kā atnākt, un ieviesīsies.
“Regula dod zaļo gaismu izskaust katru tajā iekļauto invazīvo sugu, tiklīdz tā parādās. Un šī ir absolūti pareiza rīcība. Ar daudzām invazīvām sugām Latvijā, arī Eiropā, esam nokavējuši. Šīm sugām ir invāzijas līkne, – visātrāk un visvienkāršāk ar tām var tikt galā tad, kad sastopami atsevišķi indivīdi, diemžēl sabiedrība tajā brīdī par šo jauno augu vai dzīvnieku tā nedomā, drīzāk saka – “cik interesants, skaists, rets!”. Zinātnieki ir tie, kuri zvana trauksmes zvanus. Sabiedrība par invazīvo sugu sāk uztraukties, kad tā kļūst traucējoša, kad ietekme jau ir jūtama un redzama. Cīnīties joprojām var ar Sosnovska latvāni, ar Kanādas zeltgalvīti, ar Spānijas kailgliemezi, bet lokālās teritorijās. Domāju, ka savvaļā valstī kopumā cīņa ir nokavēta,” atzīst S.Rutkovska.
Debesskrāpju vietā rodas privātmāja
Invazīvo sugu eksperte arī norāda, ka Latvijas normatīvajos aktos (Ministru kabineta 2008. gada 30. jūnijā pieņemtajos noteikumos Nr. 468 “Invazīvo augu sugu saraksts”) ir iekļauta tikai viena suga – Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi) – un tieši tāpēc cīņa ar latvāņiem notiek intensīvāk, mērķtiecīgāk, jo tas nozīmē, ka pašvaldības var rīkoties, mudināt latvāņus apkarot privātajā teritorijā, piesaistīt resursus, lai darbi sekmētos.
“Sanāk, ka pārējo invazīvo sugu kopīga apkarošana ir labās gribas parādīšana. Bet šīs sugas ir, un tās izskaust, domāju, vairs neizdosies, bet mūsu dabas pasaulē zudība ir tieša. Iedomājieties, ka mums ir dabīgā pļava, jāņuzāļu pļava. Visu vasaru varam meklēt kaut ko ziedošu, plūkt pušķī, sapīt vainagu. Varam iebrist pļavā un dabūt šo dažādību. Ja šādā pļavā ieviešas invazīvā suga, vienalga, vai tā ir Kanādas zeltgalvīte, lupīna vai sprigane, šīs invazīvās augu sugas veido monostruktūru. Un tagad, kad zeltgalve zied, redzam – plaši dzelteni lauki. Invazīvās sugas, kas ātrāk vairojas un agresīvāk izplatās, izspiež arī retās un aizsargājamās sugas, kas līdz tam šajās bagātajās pļavās augušas. Pļavas iespējams salīdzināt ar debesskrāpi, kur katrā dzīvoklītī dzīvo kāda suga. Jo daudzveidīgāka vide, jo vairāk sugu, kas iekļāvušās, pielāgojušās. Ja ienāk invazīvā suga, tad ir viena liela privātmāja, un šī suga tur plešas un vairojas viena pati, un šī patiešām ir liela problēma,” uzsver S.Rutkovska.
* * *
Par rotaniem un signālvēžiem
Jānis Lapiņš, makšķernieks ar stāžu
Man ir savi dīķi, un tajos rotanu labāk neredzēt, jo izēdīs foreles un zandartus. Rotani ir ļoti rijīgi, izkonkurē mūsējās zivis. Taču garša ir laba, kā jūras grunduļiem. Braucu ķert rotanus uz Latgali, jo tur ar viņiem ir pilns, gandrīz katrā ezerā. Rotani izaug aptuveni 30 centimetru gari. Ir ļoti dzīvelīgi. Pats gan neesmu pārbaudījis, bet klīst nostāsti – ja rotanu noķer, sasaldē, ieliek ledusskapī un pēc gada ņem ārā, tad viņš atdzīvojas. Rotani nav vienīgie, kas izkonkurē vietējās sugas, tāds ir arī Amerikas signālvēzis. Tie Latvijā sastopami jau ilgi, sevišķi Latgalē un Braslā (Gaujas pietekā). Mūsu platspīļu vēzi viņi kniebj nost un pārņem teritoriju. Amerikas signālvēzis ir mazāks, toties agresīvāks, sirdīgāks. Ja mūsējo vēzi paņem aiz muguriņas, viņš neko nespēj izdarīt, bet signālvēzis var atlocīt spīles un iekniebt rokā. Lai visādas svešās sugas vai arī slimības neievazātu ūdenstilpēs, ir kategoriski aizliegts, braucot makšķerēt uz citiem dīķiem, vest līdzi ēsmu, piemēram, raudiņas no cita ezera. Es nedrīkstu, piemēram, Smiltenē noķert raudiņu, vest līdzi uz Alūksni un likt ziemā uz ūdām. Ja uziet, ka kāds tā dara, tad sods ir liels.
Rotans – plēsīga zivs, kuras dabīgais izplatības areāls aptver Tālo Austrumu upju baseinus. Ūdenstilpē, kurā dzīvo, rotans kļūst par nopietnāko apdraudējumu dzīvajai faunai. Nelielās ūdenstilpēs ar laiku izzūd visu pārējo zivju un abinieku kāpuri. Foto: Latvijas Daba.
Par jenotsuņiem
Kaspars Lārmanis, medību sporta kluba “Grundzāle” pārstāvis
Jenotsuņu mūsu pusē (Smiltenes novadā – red. piez.) ir daudz. Viņi pārsvarā izēd uz zemes ligzdojošo putnu olas, tāpēc arī medņu, rubeņu un irbju populācijas samazinās. Irbītes tagad reti var redzēt. Cik zinu, jenotsuņus Latvijā ieveda padomju laikā, kad bija pieprasījums pēc kažokādām, lai viņi te savairotos, un tad medīja. Tolaik kažokādām bija laba cena, bet šodien jenotsuņu ādas nevienam nav vajadzīgas, viņi medniekiem nav interesanti, un tā jenotsuņi vairojas, nāk māju pagalmos, tagad rudenī ēd ābolus, plēšas ar māju suņiem un kaķiem. Jenotsuņiem diezgan izplatīts ir kašķis, tas pielīp suņiem, un suņi pēc tam ir jāpotē.
Mūsu kolektīva mednieki, ja redz jenotsuņus, šauj, bet tā ir mūsu pašu iniciatīva. Cik mednieki nomedī savos kolektīvos, tik arī ir. Arī ar Amerikas ūdeli ir tāpat kā ar jenotsuņiem, arī viņa ir ļoti savairojusies un izstūmusi Eiropas ūdeli no dabīgās vides.
Jenotsuns ir suņu dzimtas plēsējs, vērtīgs kažokzvērs. Vēsturiski apdzīvo Ķīnas, Korejas, Japānas un Sibīrijas dienvidaustrumus. Latvijā 1948. gadā tika ievesti 33 jenotsuņi; pēc 2015. gada datiem, Latvijā mīt ap 29 tūkstošiem jenotsuņu, un viņu skaits turpina augt. Foto: Latvijas Daba.
* * *
Par svešiniekiem ziņo aktīvāk
Lai dotu iespēju iedzīvotājiem ērtāk ziņot par novērotajām svešzemju sugām un iegūtu plašāku informāciju par invazīvo sugu atradnēm Latvijā, DAP projektā “LIFE-IP LatViaNature” tiešsaistē ir izveidojusi vietni, kas palīdz veicināt sabiedrības izpratni par invazīvajām sugām un ievāc datus par to izplatību. “Invazīvo sugu pārvaldnieks” ikvienam interesentam ir pieejams interneta vietnē http://bit.ly/invazivs. Tajā iekļautas teju 50 sugas, ko zinātnieki atzinuši par invazīvām, – svešzemju sugas, kas strauji vairojas un izplatās, apdraudot vietējās sugas un bioloģisko daudzveidību, tāpēc ir nepieciešams apzināt to atradnes un ierobežot izplatību, informē Vita Krieviņa, DAP “LIFE-IP LatViaNature” komunikācijas vadītāja.
Palīdz atpazīt un informēt
Iedzīvotājiem vietne sniedz iespēju ar ilustrāciju un kodolīgu aprakstu palīdzību iepazīt un identificēt invazīvās augu un dzīvnieku sugas Latvijā. Faktu lapās sniegti sugu apraksti, to augšanas vai dzīvotņu apstākļu raksturojums, invāzijas ceļi. Savukārt kartēs var iepazīties ar katras sugas jau apzināto izplatību Latvijā.
DAP eksperti uzsver, ka invazīvās sugas ir atzītas par vienu no būtiskākajiem bioloģiskās daudzveidības apdraudējumiem pasaulē.
Latvijā biežāk sastopamās invazīvās augu sugas ir Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi), kas plaši ieviests Eiropā kā dekoratīvs un lopbarības augs un pārgājis savvaļā, puķu sprigane (Impatiens glandulifera), Kanādas zeltgalvīte (Solidago canadensis), vārpainā korinte (Amelanchier spicata), pīlādžlapu sorbārija (Sorbaria sorbifolia), ošlapu kļava (Acer negundo), krokainā roze (Rosa rugosa) un citas.
Savukārt par invazīvām dzīvnieku sugām Latvijā atzītas, piemēram, Spānijas kailgliemezis (Arion vulgaris), jenotsuns (Nyctereutes procyonoides), no Tālajiem Austrumiem ieceļojusī zivs rotans (Perccottus glenii), Amerikas signālvēzis (Pacifastacus leniusculus), Ķīnas cimdiņkrabis (Eriocheir sinensis) un citas.
DAP aicina ikvienu iesniegt novērojumus “Invazīvo sugu pārvaldniekam” un tādējādi dot savu ieguldījumu dabas vērtību saglabāšanā un atjaunošanā. Ziņojumi par invazīvo sugu novērojumiem ir ļoti vajadzīgi un gaidīti – tas veicina agrīnu invazīvo sugu atklāšanu, kas ir būtiski efektīva šo sugu pārvaldībā, uzsver V.Krieviņa.
Lai iesniegtu novērojumu, vietnē http://bit.ly/invazivs jāatzīmē invazīvās sugas atradnes precīza atrašanās vieta kartē, tā jānofotografē un anketā jāaizpilda daži datu lauki. Iesniegtos novērojumus izskata un iespēju robežās pārbauda DAP sugu speciālisti, nepieciešamības gadījumā piesaistot citus ekspertus. Apstiprinātās atradnes kļūst publiski pieejamas vietnē “Invazīvo sugu pārvaldnieks”, un ar tām saistītie dati tiek uzkrāti valsts informācijas sistēmas dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols”.
Visvairāk ievēro augus
DAP arī secina, ka iedzīvotāji par invazīvo sugu izplatību Latvijā ziņo aizvien aktīvāk. Tas ļauj secināt, ka sabiedrības izpratne par šīm sugām un vēlme tās ierobežot aug. Statistika liecina, ka kopš vietnes izveidošanas pērn maijā līdz šī gada 24. augustam par novērotajām invazīvo sugu atradnēm Latvijā ir saņemti 2722 ziņojumi. Šogad to skaits jau ir pārsniedzis 2021. gadā saņemto ziņojumu skaitu (802) vairāk nekā divas reizes.
Par invazīvajiem augiem ziņojumu ir visvairāk (2024). Pārliecinoši pirmajā vietā ir Sosnovska latvānis (633). Tam seko Kanādas zeltgalvīte (247) un vārpainā korinte (144).
Par invazīvajiem dzīvniekiem saņemti 698 ieraksti. Visvairāk iedzīvotāji informējuši par Spānijas kailgliemezi (239) un melngalvas mīkstgliemezi (Krynickillus melanocephalus) (66).
Iegūtie dati tiek izmantoti invazīvo sugu izplatības ierobežošanas pasākumu plānošanā un ieviešanā, sugu un biotopu apsaimniekošanā, zinātniskos pētījumos, kā arī dažādu ziņojumu un pārskatu sagatavošanā.
Papildus ziņojumu sniegšanai vietnē http://bit.ly/invazivs izveidota arī mobilā ziņojuma versija lietotnē “Survey123”, kas pati nolasa GPS lokāciju un darbojas tiešsaistes un arī bezsaistes režīmā. Pirms doties dabā, lietotne jāsagatavo darbam – jāuzstāda ziņošanas anketas, noskenējot kvadrātkodus katrai anketai atsevišķi. Uzstādīšanas instrukcija un kvadrātkodi pieejami https://latvianature.daba.gov.lv/invazivo-sugu-parvaldnieks/.
— Sandra Pētersone
