Šodien 80. dzimšanas dienu kopā ar tuviniekiem un draugiem svin gulbenietis Ēvalds Strazds.
Šodien 80. dzimšanas dienu kopā ar tuviniekiem un draugiem svin gulbenietis Ēvalds Strazds.
Viņš nav ne ministrs, ne ģenerālis, ne ievērojams uzņēmējs. Jubilāra lepnums ir nodzīvotais mūžs, kurā balansēts uz nāves bezdibeņa malas. Tikai apkārtējo mīlestība un ārkārtīga dzīvotgriba palīdzējusi izķepuroties. Kad uzmācas domas, kas līdzinās svina pelēkām lietusmākoņu gubām, Ēvalds klusi pie sevis visbiežāk dungo dziesmu “Tevis dēļ plūcu es rozes, tevis dēļ izkaisu tās”. Šodienas gaviļnieka dzīve nav iedomāja bez dziesmas un mūzikas, jo viņš aktīvi darbojies 11 kolektīvos.
“Jokoju, ka mans dzimšanas dienas skaitlis nav uzrakstīts pareizi. Vajag atmest nulli, bet astotniekam priekšā rakstīt vieninieku. Tieši tā es jūtos. Ar taureņa vieglumu esmu gatavs laisties dejās, tikai vispirms jāieklausās, ko par to saka sirds,” joko Ēvalds. Viņam allaž pa rokai kāds joks, – tā vieglāk dzīvot, īpaši pēc tam, kad pārciesta smaga sirds operācija.
Piedzimis skaistā vietā
Braucot garām Kārtenes pilskalnam Beļavas pagastā, Ēvalds vienmēr samazina automašīnas ātrumu, jo dzimtajai vietai piemīt liels pievilkšanas spēks. Jubilārs stāsta, ka piedzimis pulksten četros naktī no 24. uz 25.jūniju, kad pilskalnā skanējusi mūzika un beļavieši laidušies nebeidzamās dejās. Kas zina, varbūt tieši tāpēc tik daudzi muzikālie kolektīvi nav spējuši iztikt bez Ēvalda sulīgā basa, bet zaļumballēs meiteņu acis raudzījušas pēc viņa staltā auguma.
Ēvalds bijis viens no četriem Strazdu ģimenes bērniem, kas cītīgi ļāvies skolas gaitām toreizējā Pils sešklasīgajā skolā (tagad Krišjāņa Valdemāra pamatskola). Tēvam piederējuši 46 hektāri zemes. Tās apsaimniekošanā rūpju pieticis visiem, tāpēc diezin vai tās uzskatāmas par īpašām blēņām, ja Ēvalds, puika būdams, dažkārt bez vecāku atļaujas pamanījies aizlavīties līdz tuvējam Pinteļa ezeram ar nelielu, paštaisītu makšķeri pie rokas. Ar labu vārdu Ēvalds atceras dziedāšanas skolotāju Ernestu Mārtinsonu, kurš vienkop savācis labu balsu īpašniekus un dibinājis ansambļus. To neiztrūkstošs dalībnieks vienmēr bijis arī Ēvalds.
“Mans tēvs bija iekļauts budžu sarakstā, tāpēc tiku uzskatīts par budža dēlu. Veiksmīgi nokārtoju eksāmenus Gulbenes arodskolā, bet mani neuzņēma, jo priekšroka tika dota strādnieku bērniem. Šā paša iemesla dēļ arī manai māsai mācības Gulbenes komercskolā palika nepiepildīts sapnis. Nevaru noliegt, ka sāpēja sirds un jautās aizvainojums,” atceras Ēvalds.
Pakļauts varu maiņai
Arī Ēvalds bijis pakļauts valsts varu maiņai. 1944.gada 28.jūnijā viņš iesaukts vācu armijas leģionā. “Tolaik cilvēki, tāpat kā šodien, bija dažādi. Arī starp vāciešiem bija tādi, kas ieteica izvairīties no leģiona. Paklausīju un līdz augustam pazudu bez pēdām. Būdams 19 gadus vecs, sāku strādāt Gulbenē par telefonistu, cerot izvairīties no iesaukuma – šoreiz jau padomju armijā. Tomēr sapratu, ka izvairīties nedrīkstu tāpēc vien, lai glābtu vecākus no izsūtījuma. Labāk uzupurēties vienam, nevis visus pakļaut briesmām,” izvēli skaidro Ēvalds. Šodien ar smaidu bijušais kareivis atceras “lietišķās” apmācības. Tik vien bijis, kā parādīta šautene un ieteikts neturēt ar stobru pret sevi. Tikai tad, kad Ēvalds atradies ierakumos, viņš sapratis, ka apmācības varējušas būt pamatīgākas.
“Sešus gadus biju prom no mājām, lai šajā laikā kājām pieveiktu neskaitāmus attālumus. No iesaukšanas punkta Gulbenē līdz Madonai, tālāk līdz Rīgai un Jelgavai. Kājām iets arī no Rīgas uz Ādažiem, tad – Mores mežiem, Daugavpili, Rēzekni un atpakaļ uz Rīgu, tikai tāpēc, ka komandieriem šķita – tā lētāk. Tiku arī ievainots, tāpēc kreisā kāja man vienmēr ir maisījusi. Vēlāk tā visvairāk cieta arī autoavārijā,” stāsta Ēvalds. Pēdējos trīs dienestā pavadītos gadus viņš uzskata par veiksmīgiem, jo kopā ar vēl 120 latviešu puišiem – seržantiem – devies uz Sovetsku jeb Tilzīti. Būdams labs zīmētājs, Ēvalds izraudzīts par māksliniecisko noformētāju, zīmējis dažādus plakātus un transparentus. Atgriežoties mājās, viņš skubinājis tēvu obligāti iestāties kolhozā. “Teicu, lai arī viņš līdzi citiem peld pa straumi, jo pretējā gadījumā tiks iznīcināts. Tēvs paklausīja,” atceras Ēvalds.
Nebaidās no pienākumiem
Jubilārs sevi uzskata par drosmīgu, jo 56 gados, kas atdoti darbam, viņš nekad nav baidījies no nezināmā un jaunā, bet meties tajā iekšā kā peldētājs ezerā, lai pienākumus veiktu ar atbildību un precizitāti. Ēvalds dažkārt mēdz salīdzināt jaunības gadus ar šodienu.
“Tagad mēs esam brīvi un varam teikt, ko domājam, darīt, ko vēlamies, bet cik daudz var vēlēties pensionārs. Vienīgi lielāku pensiju,” prāto Ēvalds. Lai atvairītu nostalģiskās domas, sirmais vīrs labprātāk stāsta par to, cik pacietības vajadzīgs, lai radītu gleznu, zīmējumu vai izgatavotu kapu pieminekli. Tomēr atmiņa joprojām nespēj atbrīvoties no pārdzīvojumiem, kas gandrīz prasījuši Ēvalda dzīvību.
“Braucot no Rīgas, avarēju. Automašīna apmeta kūleņus un aizdegās. Bezsamaņā gulēju degošajā transportlīdzeklī ar lauztu kāju, nezināju, vai esmu dzīvs vai miris. Mani izglāba karavīri, kas brauca uz Galgauskas poligonu. Trīs mēnešus pavadīju slimnīcā, ārsti šaubījās, vai varēšu pastaigāt. Daudzi domāja, ka nekad pie stūres nesēdīšos, bet ieģipsēts līdz padusēm, jau atkal vadīju automašīnu. Avāriju izraisīja piedzēries traktorists,” Ēvalds ļaujas atmiņām. Pēc vairākiem gadiem jubilāram ar savu neizsmeļamo optimismu atkal izdevies pārsteigt medicīnas profesorus, veiksmīgi izturot smagu sirds operāciju. “Lāpītas bikses tomēr ir un paliek lāpītas bikses,” saka Ēvalds, uzliekot roku uz sirds.
Ar Laimas mīlestību blakus
Ikvienam grūtā brīdī ir vajadzīgs mīloša cilvēka atbalsts, kas palīdz noticēt, saņemties un paraudzīties pāri gadiem. Tāds cilvēks Ēvaldam ir viņa dzīvesbiedre Laima, kas vienmēr pratusi vīru uzmundrināt, ja vajadzīgs – arī sarāt, bet vienmēr – klusi mīlēt. Jubilārs neslēpj, ka pēc pirmās sievas nāves nav bijis viegli atrast cilvēku, kas ne tikai mīlētu viņu, bet palīdzētu izaudzināt arī abus dēlus. Tomēr dzīvē viss ir likteņa diktēts.
Šodien Ēvalds un Laima lepojas ar saviem nu jau pieaugušajiem bērniem un mazbērniem, kas, tikko atvēruši Ķiršu ielas 26.nama durvis, steidz raudzīt, ko dara opītis. Viņu mīlestība arī šodien kā vītenis tīsies apkārt jubilāram. Draugi skandēs dziesmas un neskoposies ar laba vēlējumiem, bet Ēvalds taupīs vārdus, jo lielai laimei tie visi šķitīs pārāk niecīgi. Viņa sirds kā viegls taurenis lidos no viena pie otra, bet gaviļnieks, nevienam nemanot, svītros nulli un zīmēs vieninieku.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Ēvalds Strazds.
– Dzimis: 1925.gada 25.jūnijā Beļavas pagasta “Pilskalnos”.
– Mācījies: toreizējā Pils sešklasīgajā skolā.
– Dienesta un kara gadi: no 1944.gada rudens līdz 1950.gada martam.
– Darbs: rajona izpildkomitejā strādājis par tirdzniecības nodaļas vadītāju, šoferis Beļavas pagastā, Gulbenes 11.autokombinātā, sadzīves pakalpojumu kombinātā, apsardzes daļā, bijis inženieris Gulbenes gāzes saimniecībā.
– Ģimene: precējies, sieva Laima, ar kuru kopā izaudzināti četri bērni – Juris un Guntis no Ēvalda pirmās laulības, kā arī Evita un Vilnis no Laimas pirmās laulības. Ir septiņi mazbērni.
– Vaļasprieks: dziedāšana dažādos vokālajos ansambļos. Šobrīd darbojas Gulbenes kultūras centra vīru vokālajā ansamblī “Namejs”.
