Pašlaik rajona pašvaldībās strādā puse no nepieciešamā sociālā darba speciālistu skaita. Drīzumā bez valsts finansiālā atbalsta to nodrošināt diezin vai būs iespējams.
Pašlaik rajona pašvaldībās strādā puse no nepieciešamā sociālā darba speciālistu skaita. Drīzumā bez valsts finansiālā atbalsta to nodrošināt diezin vai būs iespējams.
Rajona sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Aina Kokoreviča stāsta, ka ar 2008.gadu jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz 1000 iedzīvotājiem ar atbilstošu izglītību.
Tas nozīmē, ja rajonā ir apmēram nedaudz vairāk kā 28 tūkstoši iedzīvotāju, tad ir vajadzīgi 28 sociālie darbinieki. Šobrīd rajona pašvaldībās strādā 18 sociālā darba speciālisti. Lauku pašvaldībās šo darbu veic viens cilvēks, bet Gulbenes pilsētā – četri.
“Diemžēl daļai rajona sociālo darbinieku nav speciālās izglītības. Analizējot situāciju sociālajos dienestos, var secināt, ka pusei speciālistu ir šī izglītība vai arī viņi mācās. No kopējā skaita tie ir septiņi cilvēki,” situāciju raksturo A.Kokoreviča. Daudz sociālā darba speciālistu mācās un paralēli strādā specializētajā Valsts sociālās aprūpes centrā “Litene”.
Labklājības ministrija uzskata, ka līdz 2008.gadam neizdosies izglītot vairāk nekā 1000 speciālistu, tāpēc, iespējams, būs nepieciešams grozīt sociālās palīdzības likumu, paredzot, ka arī tie sociālā darba speciālisti, kas vēlas iegūt izglītību, ir tiesīgi veikt sociālā darba speciālista pienākumus.
A.Kokoreviča min vairākus iemeslus, kāpēc šo izglītību neapgūst. Pirmkārt, tās ir finansiālās problēmas, jo par studijām ir jāmaksā. Augstākajās mācību iestādēs, kas sagatavo sociālā darba speciālistus, ir arī budžeta grupas, bet diemžēl neviens cilvēks no Gulbenes rajona budžeta grupā nav iekļuvis. Mācību maksa ir apmēram 580 lati gadā. Otrkārt, mācības notiek darbdienās, tāpēc rodas grūtības apvienot darbu ar studijām.
“Manuprāt, Vidzemes reģiona problēma ir tā, ka mums nav nevienas augstskolas filiāles, kas sagatavo sociālos darbiniekus. Piemēram, augstskolai “Attīstība” filiāles atrodas Daugavpilī, Rēzeknē. Plānots, ka filiāle būs arī Vidzemē, bet pagaidām tās vēl nav,” saka A.Kokoreviča.
Viņa ir pārliecināta, ka sociālā darbinieka izglītība ir ārkārtīgi nepieciešama, jo ikdienā jāstrādā ar dažādiem klientiem. Tie ir trūkumā nonākuši cilvēki, personas, kam piešķirta invaliditāte, vardarbībā cietušie, no ieslodzījuma atbrīvotie un citi, kas saistīti ar dažādām sociālajām problēmām.
Rajonā skaitliski lielāko sociālo grupu veido dažādu iemeslu dēļ trūkumā nonākušās ģimenes. Sociālā speciālista pienākums ir, piesaistot dažādus resursus, institūcijas un speciālistus, šos cilvēkus un ģimenes atveseļot, īpaši tās, kurās aug bērni, iesaistot savu problēmu risināšanā.
A.Kokoreviča uzskata, ka, lai nodrošinātu nepieciešamo sociālā daba speciālistu skaitu, ir vajadzīgs valsts līdzfinansējums viņu algošanai, jo bieži vien tieši tas liedz pašvaldībai pieņemt darbā profesionālus sociālos darbiniekus.
***
Fakti
– Latvijā sociālajos dienestos strādā 1200 sociālā darba speciālisti, jeb viens cilvēks uz 1930 Latvijas iedzīvotājiem. Nepieciešami vēl 1160 speciālisti.
– Līdz 2004.gadam rudenim Latvijā bija izglītoti 1180 sociālie darbinieki. Šodien apmēram tikai ceturtā daļa no tiem strādā savā speciālitātē.
