76. Vīrietis tikai pasmaidīja un piekrītoši pamāja. Tad viņš lēnām pieliecās un uzspieda savas karstās, pilnīgās lūpas sievietes kaprīzi sakniebtajai mutei.
76.
Vīrietis tikai pasmaidīja un piekrītoši pamāja. Tad viņš lēnām pieliecās un uzspieda savas karstās, pilnīgās lūpas sievietes kaprīzi sakniebtajai mutei.
Tu taču rīt atkal atnāksi, – jautāja sieviete, un viņai acīs iemirdzējās divas nerātnas uguntiņas.
Noteikti, – gandrīz čukstus atbildēja vīrietis, saudzīgi saņēma sievietes roku savējā un maigi noskūpstīja.
Strauji vērās durvis.
Saimniec, tevi Kaspars meklē, – ziņoja Marija, spraugā galvu pabāzusi.
Ak, dievs, vai tad tam pie sievas nav jābūt? – sabozās Imandra.
* * *
Torīt Dagnija pamodās agri. Sirds krūtīs tā dīvaini trīsuļoja. Pārējā saime vēl tikko līda ārā no cisām, bet viņa jau bija sakārtojusi un izmazgājusi savu istabu un virtuvi. Vīriešus uz darbu izvadījusi, sieviete rūpīgi sasukājās un uzvilka jauno treniņtērpu, ko izmantoja, vienīgi uz veikalu iedama.
Mammu, vai tu kur taisies? – ziņkāri apjautājās Lana, vīramātes darbošanos vērodama.
Nē, bet mums šodien būs ciemiņš, – tā negribīgi atrauca un sāka cītīgi tīrīt kurpes.
Patiesībā tas bija tikai iegansts, lai izvairītos no tālākās taujāšanas. Pat sev Dagnija kautrējās atzīties, ka par gaidāmo Jāzepa apciemojumu ir krietni vairāk satraukta, nekā sešdesmit trīs gadus vecai radiniecei pieklātos. Bet – ko viņa varēja padarīt, ja sirds joprojām bija trauksmaina un strauja kā nerātnam skuķim? Un kurš nelga gan bija izdomājis, ka intīmas jūtas piedienas tikai jaunajiem? Vai vecie, kuri gadu gaitā bija pratuši saglabāt jaunības degsmi, nebija tikpat cienīgi mīlēt kā jaunie neprasās, kuri tik vien jēdza, kā atšķirt smukāku ģīmi no pavisam neglīta viepļa?
Jāzepa pelēkais “žigulītis” ieripoja “Ratenieku” pagalmā tieši pulksten deviņos.
Sveika, šomāt, nu nekā nevarēju ātrāk izrauties, – viņš izsaucās kā taisnodamies, braucamo pieturējis. Likās, ka savam vaļaspriekam vīrietis piešķir tikpat lielu nozīmi kā darbam, kurš dotu reālu peļņu.
Sveiks, – atņēma Lonija, nama durvīs stāvēdama, un bija pārsteigta, cik nedabīgi skan pašas balss. – Vai nevēlies ko iekost, – viņa piedāvāja.
Ko nu, gan jau vēlāk, – Jāzeps atmeta ar roku. – Tāds skaists rīts. Taisni grēks būtu pie galda nīkt, – viņš pasmaidīja un izcēla no mašīnas vecā kreklā ietītu cirvi un lielās dārza šķēres. Tad Jāzeps nāca apsveicināties.
Uz kuru pusi iesim? – sieviete jautāja, daudznozīmīgi smaidot vīrietim acīs ieskatīdamās.
Kaut kur tepat gar krastu jāskatās. Paiesim uz vienu pusi, uz otru. Gan jau kaut kas gadīsies, – vienaldzīgi attrauca Jāzeps.
Patīkamā noskaņa, kādā Dagnija bija dzīvojusi visu rītu, vienā mirklī pagaisa. Nebija šaubu, ka Jāzeps Breģis ieradies vienīgi darba darīšanās un par sievietes jūtu viļņojumiem viņam nav ne mazākās nojausmas. Tomēr Dagnija nebija no tām, kuras ļaujas pesimismam, tiklīdz kaut kas nenotiek pēc viņu prāta. No piedzīvojumiem sieviete zināja, ka daudzreiz neveiksmi par veiksmi pārvērš pacietība un laiks. Un, pat ja tā nenotiktu, Dagnijai nebija ko zaudēt. Viņa jau bija tajā vecumā, kad varēja droši sapņot, nenodarot ar to nevienam ļaunu.
Labi, iesim, – sieviete teica dzīvespriecīgā tonī un vēlreiz uzsmaidīja vīrietim.
Pasmaidīja arī Jāzeps. Viņam patika radinieces enerģiskā daba, kas bija pilnīgs pretstats paša piesardzīgajai neizlēmībai.
