Gulbenietis Ainārs Andrups ir jaunākais no Gulbenes pilsētas domes deputātiem. Enerģisks. Tieši tādēļ viņa kandidatūru Zaļo un zemnieku savienība izvirzīja deputāta amatam. Lai pilsētā kaut kas mainītos. Vai Aināram izdodas veikt to, ko bija plānojis?
Gulbenietis Ainārs Andrups ir jaunākais no Gulbenes pilsētas domes deputātiem. Enerģisks. Tieši tādēļ viņa kandidatūru Zaļo un zemnieku savienība izvirzīja deputāta amatam. Lai pilsētā kaut kas mainītos. Vai Aināram izdodas veikt to, ko bija plānojis?
– Kā tas sākās?
– Es neesmu nevienas partijas vai politiskās apvienības biedrs. Kad no Zaļo un zemnieku savienības izskanēja priekšlikums, es piekritu. Kāpēc? Mūsu pilsētā vēl tālu līdz tam, lai teiktu, ka šeit viss ir labi. Es esmu aktīvs pilsētas iedzīvotājs, kam nav viss vienaldzīgs. Es negaidīšu pastaro dienu, vēlos, lai Gulbenē daudz kas tiktu sakārtots. Mani satriec, ka šeit neattīstās komercdarbība un nenoris aktīva ekonomiskā darbība, kā autovadītājs šausminos par ielu segumu. Kā jaunam cilvēkam man paliek neinteresanti, jo mani klasesbiedri un vienaudži ir pazuduši no Gulbenes. Nereti arī pašam rodas idejas par došanos prom. Man darbošanās politikā bija sveša nozare, lai arī esmu jurists pēc izglītības. Es aktīvi iesaistījos politikā, lai visu vairāk izprastu. Ja izprotu, tad varu mēģināt tajā ieviest savas korekcijas. Šodien, kad kādu laiku esmu strādājis politikā, redzu daudz ko, kas man kā vienkāršam cilvēkam nav saprotams. Es pašvaldības darbā esmu iegājis kā vienkāršs gulbenietis un skatos uz visu notiekošo nevis kā politiķis ar savām interesēm, bet kā gulbenietis, kam šeit jādzīvo.
Ja Senajā Romā kopīgi sanāca visi pilsētas iedzīvotāji un lēma, kā dzīvot un rīkoties, tad mūsdienās pašvaldības pārvaldi organizē pēc deleģēšanas principa, uzticot vienam – deputātam izteikt vairāku citu savas pilsētas iedzīvotāju, viņa vēlētāju, viedokli. Katrs vēlētājs, kas ir izvirzījis savu deputātu, lai no viņa arī prasa atbildību un katras rīcības pamatotību. Ja tautas pārstāvis kaut ko nedara pietiekami caurspīdīgi, tad vēlētājiem jāprasa, kādēļ tas tā ir. Jāsaprot, ka katrs jautājums, ko apstiprinājusi dome, sakrīt ar pilsētas iedzīvotāju vairākuma vēlmēm. Teorētiski tam tā vajadzētu vienmēr būt.
– Neesi apdedzinājies šajā laikā?
– Nē. Cik lasīju, tad Tautas partija nesen notikušajā rajona konferencē ir atzinusi, ka šobrīd pilsētas domē ir grūtāk darboties, jo jūtama opozīcijas darbība. Domāju, ka man kopā ar “Jauno laiku” un Latvijas Pirmo partiju vajadzētu veselīgi “šūpot” vairākumu, norādot uz kļūdām, ieviešot savus jauninājumus un priekšlikumus, kā labāk darboties.
Šķiet, ka Gulbenē ir viena slikta iezīme. Ierindas pilsētnieks nāk uz pašvaldību un uzskata, ka pilsēta pieder domei, ka viņš ir mazais cilvēciņš, kuram nav tiesību neko ietekmēt. Gulbene pieder visiem! Un dome ir tikai instruments – tās rokas, kas rīkojas. Man patīk, ka es domē kā vienkāršs pilsonis varu lemt un ietekmēt jautājumus, kas liekas nepieņemami, vai atbalstīt un pilnveidot labas idejas.
– Kas, tavuprāt, ir nenormāli?
– Pilsētas ielas nav labā stāvoklī. Nav pieņemami, ja domē nemēģina to uzlabošanai radīt papildu budžeta līdzekļus. Nevar tikai paziņot, ka gadā varam atļauties noasfaltēt vienu kilometru un nepastāv citas iespējas. Ja nevar atrast iespējas, tad neviens nav spiests darboties pašvaldībā. Jāpiedāvā risinājums. Ja šodien nevar, tad jāmeklē iespējas, kā to izdarīt rīt. Ir vēl kat kas, ko esmu ievērojis. To gan varētu mainīt, kad sāks skatīt nākamā gada budžetu. Man liekas, ka pārāk lielas summas ir novirzītas administratīvajiem izdevumiem – pašvaldības uzturēšanai – domes darbinieku štatiem, pašvaldības pārziņā esošo iestāžu štatiem, saimnieciskajiem tēriņiem. Daudz kur naudas izlietojums varētu būt lietderīgāks un racionālāks. Ierēdnim jābūt materiāli atbildīgam par savu rīcību, un viņa ienākumiem jābūt adekvātiem ieguldītajam darbam un vidējiem pilsētas iedzīvotāju ienākumiem.
– Ko saka draugi par tavu deputāta karjeru?
– Neesmu par to īpaši ar viņiem runājis. Es laikam esmu citādāks cilvēks. Esmu novērojis, ka vairākums uzskata, ka pret cilvēku, kas ievēlēts par deputātu, jāizturas ar tādu kā pietāti un bijību, kas, manuprāt, nemaz nav nepieciešams. Ja esi domē, tātad strādā ar atbildību. Darbošanās pašvaldībā nav domāta naudas pelnīšanai. Tas paņem daudz laika, kaut vai, lai izlasītu pilsētas domē sagatavotos projektus un tos izanalizētu.
Varētu jau nelasīt, atnākt uz pilsētas domes sēdi un vienkārši pacelt roku “par” vai “pret”. Es izlasu visu un arī mēģinu ievākt papildu informāciju. Politika ir saistīta ar ekonomiskām interesēm un katrs mēģina to pasniegt, kā viņam liekas izdevīgāk. Tagad, kad strādāju domē, visu vēl labāk redzu. Ir jau dzirdēts, ka jaunie gadu patrakos un nogurs vai viņiem apniks. Nezinu, laiks rādīs.
– Pašam ir mainījusies attieksme pret Gulbeni?
– Nē. Ja jau es šeit esmu visu laiku dzīvojis, kas manī var mainīties? Ar savu būšanu šeit esmu parādījis, ka es tai piederu. Provincē ir grūti un darbietilpīgi jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu. Domāju, ka Rīgā man būtu vieglāk nopelnīt un arī amats varbūt būtu labāks. Taču es neko nenožēloju un esmu apmierināts ar dzīvi.
– Kas tevi notur Gulbenē?
– Kad beidzu skolu, biju vairāk pieradis pie mājas, tādēļ arī pēc studijām Rīgā atnācu atpakaļ uz Gulbeni. Rīgā dzīvot es negribētu. Es varu tur pavadīt divas dienas, jo ikdienā dzīvot metropolē man ir nomācoši. Protams, man patīk “kustīgas” mazpilsētas, kā Cēsis, Valmiera, pat Madona. No Gulbenes cilvēki iet prom, nevis kļūst vairāk. Ne vienmēr pašvaldība ir centusies lobēt vietējo cilvēku, aktīvistu, liedzot vai kavējot iespēju pilsētā ienākt nevēlamiem “svešiniekiem”.
– Un kāpēc tā?
– Šķiet, ka Gulbenē ir jūtama valdošās elites ietekme uz dažādiem tai būtiskiem un nozīmīgiem procesiem. Bieži tiek mēģināts kavēt un neļaut tai nepiederošu personu darbošanos, tam pretī veicinot “savējo” aktivitātes. Ir mazais, noslēgtais loks, kas dzīvojas un citus tajā nelaiž iekšā. Ja jums vajag, lai realizētu kādu pat niecīgu darbību, tad tam ir “savējais”, kas to var izdarīt. Varbūt, ka kāds cits to izdarītu lētāk un labāk, bet mums ir labi ar “savējo”. Jo vajadzīgais jau kaut kā beigās ir paveikts.
Turklāt Gulbenē ir informācijas trūkums. Nav atklātības. Ja notiek jautājumu risināšana par izsolēm, kandidatūrām amatos, tad par to netiek sludināts tā, lai tiešām pēc iespējas lielāka sabiedrības daļa būtu informēta. Formāli ir sludinājums “Latvijas Vēstnesī”, jo likums to nosaka. Ja grib formāli pildīt likuma prasības, tad nav ko iebilst. Ja grib, lai cilvēkiem būtu labāka dzīve un lai tiešām deputāti būtu tautas kalpi, tad būtu jāstrādā tā, lai tauta zinātu par visu.
– Vai darbs “Gulbenes namos” palīdz tev saprast ikdienišķās lietas, ar ko saskaras gulbenieši?
– SIA “Gulbenes nami” es esmu tas ļaunais, ar kuru, iespējams, daudzi gulbenieši ir saskārušies. Esmu tas, kas atņem mantu, liek ārā no dzīvokļiem, piedzen parādus. Taču es no tā nekaunos un neuzskatu, ka daru kaut ko sliktu. Jebkuram uzņēmumam veidojas izmaksas, ja viņš sniedz pakalpojumu. Katrs, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājā, ir kopīpašuma tikai daļas īpašnieks. Pakalpojumu sniedzējs visu pārdot kopīpašumam – mājai – un, ja tajā ir pieci cilvēki, kas par to nemaksā, tad cietīs pārējie 30, kas cītīgi par visu maksā. Pakalpojuma sniedzējam ir jāsaņem nauda, ar kuru tas rēķinājies. Parādu piedziņa daudzus disciplinē, jo agrāk iedzīvotāji saprata, ka parādus aktīvi nepiedzen, un atļāvās kavēt termiņus. Es gan ar daudziem esmu cilvēcīgi vienojies, kā varēs parādus samaksāt pusēm pieņemamā laika posmā. Protams, jābūt pārliecībai, ka cilvēks ir ieinteresēts mainīt situāciju, nevis tikai atrunāties.
– Tu esi ļoti atklāts, vai tādam nav grūti?
– Es esmu atklāts. Protams, ka neeju tirgus laukumā “kratīt sirdi”, bet, apmainoties ar viedokļiem un diskutējot, cilvēki var uzzināt ko jaunu un rast labākos risinājumus. Es izsaku savu viedokli un par to nekaunos.
– Minēji, ka tavs vaļasprieks ir darbošanās pie privātmājas.
– Dzīvoju Brīvības ielā, Gulbenes pilsētas pierobežā. Pie mājas vasarā ir daudz ko darīt – taisu žogu, pļauju zāli, gatavoju malku, iekopju vietas. Veidoju dažādus sporta laukumus, jo Gulbenē jau nav kur pastāvīgi sportot! Pāru spēles spēlēju ar tēvu, un man vienmēr dikti jācenšas, lai es kādā sporta veidā viņu uzveiktu. Spēlēju ar draugiem un paziņām. Gribas kustēties. Pie mājas jūtos labi. Lielākoties dzīvoju bez ilgiem atvaļinājumiem vasarās. Paņemu brīvu tikai nedēļu. Es laikam esmu darbaholiķis. Par to man mājinieki ir aizrādījuši. Cenšos pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni un būt labs tētis. Es ceru, ka man arī tas izdodas.
***
Vizītkarte
– Vārds: Ainārs Andrups.
– Dzimis: Gulbenē, 1974.gada 29.septembrī.
– Mācījies: Gulbenes 1.vidusskolā, Policijas akadēmijā, Latvijas Universitātē iegūts maģistra grāds tiesību zinātnēs.
– Strādā: Gulbenes pilsētas pašvaldības SIA “Gulbenes nami” jurists, Gulbenes pilsētas domes deputāts no Zaļo un zemnieku savienības.
– Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Vivita un trīs gadus veca meita Anete.
– Dzīvo: Gulbenē.
– Vaļasprieki: aktīva atpūta un darbs privātajā mājā.
