Tik reti izkustos no mājas. Bet allaž gadās sastapties uz ielas ar neatvairāmiem tirgoņiem. Cik esmu uzklausījusi paziņas, tiem gadījušies vēl trakāki piedzīvojumi šajā jomā.
Tik reti izkustos no mājas. Bet allaž gadās sastapties uz ielas ar neatvairāmiem tirgoņiem. Cik esmu uzklausījusi paziņas, tiem gadījušies vēl trakāki piedzīvojumi šajā jomā.
Nesen devos pie savas ārstes. Laiku īsinādama, ielūkojos turpat pilsētas centrā vienā otrā veikalā. Sapirkusies sēklas puķu veikalā, nepaspēju no ārdurvju trepītēm nokāpt uz ietves, kad ceļu aizšķērsoja liela auguma vīrietis un uzrunāja. Ja es nesteidzoties, šis gribot ko pateikt… Tālāk sekoja apgaroti vārdi par cienījamo vecumu, neparasto starojumu acīs, labvēlīgo auru, kas no manis plūst. Saldi vārdi. Bet uzruna kopumā literāri izteiksmīga. Mana seja nespēja noslēpt iekšēju smaidu, jo nojautu, ka šai debešķīgajai uzrunai ir prozaisks cēlonis. Pamanīju brašulim rokā tīkliņu ar drānām, pašā virsū pelēks kamzolis ar pīnīšu rakstu. Nepaspēju paslavēt svešinieku par garo uzrunu, kuru es, būdama brīvlaista latviešu valodas skolotāja, vērtēju ar desmit ballēm. Nepaspēju bilst kādu uzslavas vārdu par man zināmajiem čigānu tautības cilvēkiem. Daiļrunātājs pasteidzās “izšaut” galveno: “Jūs esat neparasta, sevišķa, tāpēc es jums pārdodu šo kamzoli tikai par vienu latu.” Es “šāvu” pretī: “Bet man, mīļo cilvēk, nevajag! Nevajag!” Vīrietis apklusa, apgriezās uz papēžiem par 180 grādiem. Vienīgi rokas žests pauda: “Eh! Neizdevās!”
Tikai pēc brītiņa iedomājis, ka es joka pēc varēju nežēlot latiņu, uzdāvināt par māku daiļi runāt.
Māsa daudzreiz šādi iekritusi, kad brūnacaina sieviete Cēsīs piestājusi uz ielas un piedāvājusi “dāvanu” – drēbju sainīti, kuru nedrīkstot tuvāk apskatīt, baidoties no policijas. Kādu latiņu gan lūgusi par sainīti. Izkaulējusi veselus četrus. Mājās, atraisot pauniņu, atklājies – visas drēbes ir lietotas, ļoti maza izmēra, neviens gabals neder pircējai. Uzķērās uz “dāvinātājas” izmestā āķa.
