Jāņi pagājuši, sēžu savas vecās pirtiņas priekšnamā, kavējos atmiņās, varbūt man vienam vien zināmās.
Jāņi pagājuši, sēžu savas vecās pirtiņas priekšnamā, kavējos atmiņās, varbūt man vienam vien zināmās. Lūkojos aizaugušajā ābeļu dārzā mazliet skumji un neomulīgi, vairs nejaudāju to sakopt pēc Eiropas Savienības standartiem.
Ābeles ziedēja uz nebēdu, tāpat saauga zāle. Kam vajadzīgi mūsu āboli, kad veikalos pilns ar “ārzemniekiem”, kuri ne pūst, ne maitājas, un tārpu izvagojumu pēdas velti tajos meklēt. Lai dzīvo pesticīdi, herbicīdi un plaukst tirgus ekonomika! Lai mani dēli strādā uzņēmēju vadībā, kalpo 10 līdz 12 un vairāk stundas dienā, līdz izsīkst spēki – tik un tā neko atrisināt nav spējīgi! Kāpēc? Par to lai padomā katrs, kurš lasīs šīs rindas. Bet nu pie pašām jaunākajām atmiņām.
Kā mūsu mājās veidojās Līgovakara atmosfēra? Jau gada laikā sakrājās atkritumu kaudze, veci vāģu riteņi – gumijoti, dzelžiem apkalti, dažādu izmēru plastmasas trauki, plastmasas pudeles – lielas, mazas, jo tagad ir plastmasas laikmets. Kur visu to likt, kam atdot – nezinām. Un tā sekojam aizgājušo gadu tradīcijām, kad no riepu dūmiem iekrāsojās pamales – skaties, uz kuru pusi gribi, visur dūmi. Un patiešām riepas dega vareni, deva siltumu, kuru lietainos Jāņos baudījām jaunībā. Vai viss bija slikti? Nebūt ne! Vai pašreiz viss labi un ir pilnība? Nebūt ne!
Mana Rozālija veikalā nopirka Bauskā ražotu jāņusiera ritulīti, kurš likās neliels, bet maksāja gandrīz divus latus. Garšīgs, negaršīgs – katram sava garšas izjūta. Sava gotiņa nebija atnesusies, nekādi negribēja aplekties, tikai trešajā reizē mākslīgajam bullim tas izdevās. Kaimiņš Jēcis smēja: “Ko tu moki to govi? Vai neredzi, ka tā grib dabīgo verķi?” Bet kur to ņemsi, tuvumā neviens bulli netur dažādu apsvērumu un prasību dēļ. Kad mēs tā klusumā ar Rozāliju bijām lūkojušies ugunskura liesmās, atnāca kaimiņš Jēcis ar savu Amāliju. Mazliet dūšā, zem paduses varena plastmasas pudele ar alu, Amālijai rokās groziņš. Tagad jau tāds groziņu laikmets – ja tas groziņš tukšs, nekāda ciemošanās, lustēšanās nesanāk. Jēcis ielēja atnesto alu, kurš skaisti putoja, bet tāds paplāns. Un teica, ka, spriežot pēc putām, alus ir bijis labs. Sievišķi dalījās savās sarunās, mēs – savās.
Beidzot Jēcis izšāva savu noslēpumu. “Nu vairs nav labi. Amālija naktī ieslēdz televizoru un blenž, jo tur notiek tāds sekss, ka man miegu noņem kā ar roku. Tagad šī sevi uzskata par diskriminētu visu pagājušo dzīvi, jo vajadzējis mīlēt tikai mani un man piederošo mantiņu. Kādus tagad tik nereklamē tos daiktus – dažādu izmēru un materiālu! Iedzersim, kaimiņ, uz tiem kreņķiem!” teica Jēcis, piepildīdams glāzes.
Ko lai saku kaimiņam? Tā nu tas ir. To visu redz arī manas mazmeitas, kurām ir tikai knapi desmit gadu. Lai paliek noslēpumā tas, ko dzirdēju, viņām sarunājoties. Jā, mūsu jaunatne nav vairs tāda, kāda bija mūsu tēviem, mātēm un mums. No dzīves progresa neizrausimies.
Vectētiņš no Līgo
