Pirms pāris dienām sporta cienītājus sasniedza informācija, ka nākamās vasaras olimpiskās spēles notiks Londonā, bet tad ziņa kā bumbas sprādziens – Londonā notikuši vairāki terora akti, kuros gājuši bojā un ievainoti simtiem cilvēku.
Pirms pāris dienām sporta cienītājus sasniedza informācija, ka nākamās vasaras olimpiskās spēles notiks Londonā, bet tad ziņa kā bumbas sprādziens – Londonā notikuši vairāki terora akti, kuros gājuši bojā un ievainoti simtiem cilvēku. Līdz ar šo traģisko vēsti satraukums ir ienācis ikvienā mājoklī un iezadzies ikviena cilvēka sirdī, liekot apzināties, cik neaizsargāti patiesībā esam, cik viegli iznīcināmi un nesagatavoti. Tieši tāpēc, ar satraukumu sekojot Londonā notiekošajam, saprotam, ka nav pamata apgalvot: “Ar mums tā nevar gadīties!”
Neuzdrošinos filozofēt par politiskiem jautājumiem, tas lai paliek gudrāku vīru ziņā, bet saprotu, ka arī Latvija vairs nav pasargāta no šiem draudiem. Tas nekas, ja šobrīd amatpersonas mums mierinoši skaidro, ka par to līdz šim nav bijis nekādu signālu, ka atrodamies tālu no Londonas un tamlīdzīgi. Šodienas modernajā laikmetā no Latvijas līdz Londonai – kā ar roku aizsniegt. Lai no Rīgas nokļūtu Londonā, ir vajadzīgas tikai pāris stundas, kas pavadītas lidmašīnā. Nevaram aizmirst, ka arī šobrīd tur atrodas ļoti liels skaits latviešu, tātad jau esam ierauti šajā traģēdiju mutulī un terora akti skar katru Latvijas ģimeni arī tad, ja tie nenotiek Latvijā.
Mūsu sabiedrība nav akla un kurla, tāpēc tai nav un nekad nebūs vienaldzīga varas iestāžu attieksme pret tām problēmām, kas saistās ar terorismu. Man nav saprotams, kā var būt tā, ka “Al Qaeda” fanātiskie pašnāvnieki allaž izrādās gudrāki par visiem tiem, kas plaši un gari skaidro, cik rūpīga kontrole notiek lidostās un uz robežām, ar kādu vanaga skatienu tiek pārlūkota izbraucēju un, galvenais, iebraucēju bagāža. Protams, tādā veidā daudz kas tiek atklāts un vainīgie sodīti. Bet kā var neatklāt ieročus, to nesapratīšu nekad. Secinu, ka tomēr ir par mums gudrāki, viltīgāki un diemžēl arī nežēlīgāki ļaudis. Visu valstu izlūkdienestu uzturēšanai tiek iztērēti miljardi, bet pat tie ir nespēcīgi pret teroristu rīcību.
Saka, pēc kara visi esot prasmīgi vāles vicinātāji vai šautenes stobra cēlēji. Arī mēs. Kad traģēdija jau notikusi un visa pasaule dzīvo iekšējā satraukumā, sākas nebeidzama analīze, kā vajadzēja rīkoties, ko paredzēt, lai gan visu paredzēt nekad nav iespējams. Mēs varam radīt pastiprinātu drošību ostās un lidostās, metrostacijās, kuru Rīgā, paldies Dievam, nav, bet nevaram būt droši, ka kaut kas līdzīgs nenotiks kādā plašā masu pasākumā, lielveikalā vai uz brauktuves, kur pārvietojas simtiem transportlīdzekļu. Visur ieviest vienādus drošības pasākumus nevar. Te vietā būtu sakāmvārds: “Kas baidās no vilka, lai neiet mežā.” Arī mēs turpināsim doties ceļojumos, radīsim darba iespējas ārvalstīs, apmeklēsim koncertus un dažādus svētkus, tādējādi neļaujoties panikai, kas ir teroristu mērķis. Tomēr notiekošais cilvēkus saliedē, lai visi kopā cīnītos pret 21.gadsimta vienu no visļaunākajām un drausmīgākajām slimībām – terorismu.
