Sākas vainīgā meklēšana, kas sapostījis ērģeles. Ernis skaļi iesmejas. -Ā – he, he – tu, tu, rezgali! Es tevi ievēroju jau vakar.
Sākas vainīgā meklēšana, kas sapostījis ērģeles. Ernis skaļi iesmejas. -Ā – he, he – tu, tu, rezgali! Es tevi ievēroju jau vakar. Tu uz tupeņiem arī nebiji. Marš pēc mātes, marš! Tev jau tēva nav! – kliedz skolotājs, pietvīcis no dusmām. – Bendesmaiss tāds! Kā tu drīksti Dieva balsi apgānīt!?
Ernis stāv mierīgs un nerunā ne vārda. Skatās stingri skolotājam acīs un spītīgi klusē.
– Pazūdi no manām acīm! Marš! – skolotājs paķer Erni aiz svārku apkakles un izmet ārā no klases. Pārējie skolēni skaļi smej, un skolotājs arī neliedz tiem vaļu par Erņa palaidnībām brīdi papriecāties.
Ernis mierīgs un pašpaļāvīgs ieiet guļamistabā, uzvelk mēteli, iebāž ērģeļu stabuli svārku piedurknē un atstāj skolas ēku.
Ābeļdārza malā viņš ierauga bubinām skolotāja balto ķēvi.
– Nāc, bucul, – Ernis saņem ķēvi aiz ausīm un pieved pie vaļējā pagraba. Seši lēzeni kāpieni tuvāk zemes centram, un viņš ar visu ķēvi atrodas zem skolas, pagrabā, starp diviem augstiem apcirkņiem, pilniem ar kartupeļiem, kāļiem, runkuļiem, bietēm, burkāniem un lielām, baltām kāpostgalvām, kas atstātas nekapātas ziemai. Gar ķēves sāniem Ernis atpakaļ vairs netiek. Jālien kustonim caur kājstarpām.
Ticis no pagraba ārā, Ernis iepūš ērģeļu stabulē un svilpodams dodas atpakaļ pie mātes.
Tikai nākamajā vasarā no kaimiņu gana Ernis uzzināja, kā dabūta ķēve ārā no pagraba. – Vai, Anton! – klasē iesteigusies Kāpostiņa sieva, vaimanādama un rokas lauzīdama pār galvu. – Kas? Nelaime? – uztraukts jautājis skolotājs. – Jā, jā, nelaime, Anton, nelaime. Es eju uz pagrabu govīm pēc runkuļiem. Šausmas! Ķēves pakaļa priekšā. Nekā to kustoni vairs nevar ārā izvest. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. I garām nevar tikt. Kā ķīlis starp apcirkņiem.
