Gribu pastāstīt par Gulbenes autoparka šoferiem, jo es viņu pakalpojumus izmantoju trīs četras reizes mēnesī un tie ir garie reisi Gulbene – Rīga un atpakaļ.
Gribu pastāstīt par Gulbenes autoparka šoferiem, jo es viņu pakalpojumus izmantoju trīs četras reizes mēnesī un tie ir garie reisi Gulbene – Rīga un atpakaļ.
Biļeti iegādājos pāris dienu iepriekš, tas ir ļoti liels atvieglojums kā braucējiem, tā šoferim. Parasti sēžu priekšējos solos, tāpēc šofera darbošanās ir pārredzama.
Varu teikt vienu: Gulbenē ir brīnišķīgi šoferi! Vienmēr laipni, pieklājīgi. Viņi visi ir tīros kreklos, daudziem ir kaklasaite. Tas ir skaisti! To nevar teikt par tiem šoferiem, kuri brauc no Latgales puses. Gulbenes autobusos skan patīkama mūzika, pat ziņas var noklausīties.
13.jūlijā braucu no Rīgas un kādā ceļa posmā vecs tantuks ar pauniņu un kūjiņu mēģināja iekāpt autobusā. Šoferītis palīdzēja. Šofera uzvārdu nezinu, viņš runāja latviski, bet ar krievu akcentu, autobusa numurs bija 20-42.
Gribu mazliet parunāt arī par braucējiem. Vai mēs, izkāpjot no autobusa, protam pateikt paldies šoferītim par vizināšanu? Vēl no vecākās paaudzes reizēm atskan paldies, bet jaunieši gan to nesaka.
Manā bērnībā un arī jaunībā daudzi vīrieši padeva roku un palīdzēja sievietei izkāpt no satiksmes līdzekļa, šodien to nedara neviens. Ai, nē, man gadījās nesen kāds, kurš visām sievietēm pēc ekskursijas, kāpjot no autobusa, padeva roku. Tas bija Jāzeps Romulis.
Sestdien biju Gulbenes kultūras centrā ģimnāzijas izlaiduma svinīgajā pasākumā, un man patika, ar kādu žestu absolvents Kārlis Karolis padeva roku meitenei, lai viņa nokāptu pa kāpnēm. Skaisti! Pārējie neviens tā nedarīja. Žēl.
