Pagājušas maija svinamās dienas un tālā kontinenta augstā viesa uzņemšana Rīgā. To vēroju gan tikai televīzijā. Kādi pretstati!
Pagājušas maija svinamās dienas un tālā kontinenta augstā viesa uzņemšana Rīgā. To vēroju gan tikai televīzijā. Kādi pretstati!
Pirms 15 gadiem neatkarības deklarācijas pieņemšanas brīdī Augstākajā Padomē gavilējošu ļaužu tūkstoši laukumā. Smaidošas deputātu sejas. Visi vienoti, līksmi, gandarīti.
Šoreiz Ingrīdas Ūdres uzrunas laikā deputāti tik bezkaislīgām sejām sēdēja zālē kā maskas uzlikuši. Himnu dziedot, lūpas tikko kustināja, sejās ne smaida, acis bez prieka dzirksts.
Un lielās Amerikas prezidents pie Brīvības pieminekļa tukšā placī! Ļautiņi aizdzīti trimdā ārpus pilsētas. Ka tikai kas nenotiek! Tiem pāra simtiem sagaidītāju arī sēta priekšā. Vai tā mīļus ciemiņus uzņem? Bet varbūt kādam nav mīļš?
Neesmu piedalījusies barikāžu dienās, bet ļaužu vienotību, līksmi esmu izjutusi Atmodas laikā 1988.gadā, kad skolu brīvdienās biju Rīgā kursos. Nekad nepalaidu garām masu pasākumus un tikšanās Mākslinieku namā, Kaļķu ielā. Tikko bija noticis ļaužu gājiens uz Brāļu kapiem 25.marta piemiņai. Nevienas runas. Tikai dvēseli plosoša mūzika, cilvēku jūra noliektām galvām, rokās ziedi… Vakarā bija tikšanās ar dzejnieku Māri Čaklo. Vairs neatminu tieši tovakar teikto, bet kopus dziedātās dziesmas un pacilātība sirdī.
Sāpīgi, ka šodien, 15. brīvestības gadā, svētkos nevari brīvi pieiet mūsu tautas svētvietai – Brīvības piemineklim. Pat Saeimas deputāti kā Giļmans un citi atļaujas šeit izteikt savu protestu un māžoties ar ziedu pušķiem sēru noformējumā. Cūcīgi! Vecie vīri pat tik cienījamos gados spēja aptvert situāciju un acumirklī, klusējot sakļaujoties plecu pie pleca, aizsargāt svētvietu, nepielaižot tuvāk “strīpaiņus”.
Vērojot augstu viesu sagaidīšanu, atceros, cik pazemota esmu jutusies tepat Gulbenē, uzklausot militāristu kliedzienus. Premjerministrs Māris Gailis savulaik viesojās mūsu rajonā. Man tovakar gadījās iet uz autobusa pieturu parka malā, kad pēkšņi taurējošas mašīnas aiztraucās garām ar pavēli ātrāk nozust no ietves. Jutos amizanti. Sak, baidās, vai večiņai tašiņā nav spridzeklis? Bet man tur tikai maizes kukulītis. Un tad vēl pa autobusa logu pamanīju, ka premjerministram stadionā pretī atbraucis helikopters, jo šim tak jātiek žigli atpakaļ uz citu tikšanos. Dārgs brauciens!
Un Cēsīs līdzīgs gadījums. Bija atvests dižs ciemiņš no Turcijas apmeklēt turku kapus Gaujmalā. Kad pa necilu šķērsieliņu devos uz autoostu, pēkšņi taurējošas mašīnas ar pavēli: “Stāvēt! Nekustieties no vietas!” Sastingu ielas malā, kamēr aizjoņoja dižvīri. Kā es, iebraucējs, varēju zināt, ka traucēšu šīs pilsētas varenos viesus. Pēc pavēles sastingt samulsu, acīs sariesās asaras. Cilvēks no cilvēka baidās!
